Nopietni finanšu tirgus spēlētāji zina- sapratne par to darbības principiem nav iespējama bez sapratnes par to, kas un kā notiek ar zeltu.

Zelts, tas ir visu pasaules finanšu tirgu ass. Ap šo asi griežas visādi vērtspapīri – akcijas, valsts un korporatīvās obligācijas, tūkstošiem dažādu tā saukto derivatīvu, kuru kopējā nosacītā vērtība mērās simtiem triljonos dolāru. Bet spēlētāji, kuri darbojas ar šiem papīra finanšu instrumentiem, savas darbības un lēmumus balsta tieši uz zelta tirgus perspektīvām.

Uz zeltu orientējas arī Centrālās Bankas savos lēmumos, kuri savukārt ietekmē emitējamo naudas vienību kursus. Taču starp CB ir viena, kura ne tikai vēro zelta tirgus trajektoriju, bet arī aktīvi iedarbojas uz to. Runa ir par ASV CB –Federālo Rezervi, kuras akcionārus var dēvēt par naudas saimniekiem.

1976. gada Jamaikas konferencē notika ASV dolāra atvienošana no zelta groza – tas kļuva tikai papīrs. Bet šīs konferences lēmums demonitizēt zeltu, tas ir, padarīt to no naudas metāla par biržas preci bija tikai juridisks. Bet finanšu tirgu spēlētāji orientējas ne uz juridiskiem lēmumiem, bet uz cenām.

Lai papīra dolārs iegūtu pasaules valūtas statusu, vajadzēja, lai tā galvenais konkurents- zelts –kļūtu lētāks attiecībā uz ‘zaļo’- vai vismaz nekļūtu dārgāks. Pret dzelteno metālu 1970to otrā pusē tika organizēta vesela propagandas kampaņa. Tā Pols Vokers, toreizējais Ņujorkas Federālās bankas prezidents un Federālās Rezerves valdes loceklis no 1979-87 gadam izteica ‘pravietojumu’, ka ‘ar laiku cena uz zeltu būs tāda pati, kā uz dzelzi, ka tas kļūs par pavisam nederīgu metālu’

Taču šādi pravietojumi nelīdzēja. Cena uz zeltu tieši cēlās. Pie zelta dolāra standarta, kāds formāli darbojās līdz 1976 gadam oficiālā zelta cena bija 35 dolāri par 1 Trojas unci, bet 1970to sākumā pēc divām dolāra devalvācijām tā sasniedza 42.2 dolārus. Bet pēc Jamaikas konferences cena uz unci ātri pārsniedza 100 dolārus, kas ne pa jokam satrauca pasaules finanšu sistēmas arhitektus.

Verbālās intervences pret zeltu nācās papildināt ar citiem paņēmieniem. No ASV zelta rezerves fondiem tika izpārdoti vairāki simti tonnu zelta. Bet arī tas neapstādināja zelta cenas celšanos. Jau 1980. gada sākumā tā pārsniedza 800 dolāru atzīmi.

Starp naudas saimniekiem, kuri tika izdarījuši likmi uz papīra dolāru, sākās panika. Zelts negribēja pakļauties Jamaikas konferences lēmumiem un to acu priekšā faktiski iznīcināja savu zaļo konkurentu. Un tad lielā slepenībā tika pieņemts lēmums glābt papīra dolāru. Plāna nolūks- spēle pret zeltu. Šai spēlei tika pieslēgta ASV valsts kase un arī Ņujorkas Federālās Rezerves banka, pasaules galvenās Centrālās Bankas, kā arī privātās komerciālās un investīciju bankas, no kurām galvenā loma pienācās ASV kompānijai Goldman Sachs.

Faktiski tika izveidots slepens zelta kartelis. Tam vajadzēja veikt pastāvīgas iejaukšanās finanšu tirgos, lai neļautu zeltam pieaugt cenā. Kādā veidā tas varēja notikt?

Vispirms, uz tā zelta rēķina, kurš atrodas oficiālajās ASV un citu Centrālo Banku rezervēs.
Otrkārt, uz tā saucamā ‘papīra zelta’rēķina- ar to saprot dažādus finanšu instrumentus, derivatīvus, kuri piesaistīti zeltam.

Kartelis tika izveidots un aktīvākā tā darbības fāze notika 1990tajos – masīva intervence ar augstāk minēto instrumentu palīdzību noveda pie tā, ka 2000. gada decembrī zelta cena nokrita līdz rekordzemam līmenim- 271 dolārs par Trojas unci. Tajā pašā laikā sākās finanšu un ekonomiskā globalizācija un ASV papīra dolāra uzvaras gājiens.

Taču XXI gadsimtā zelta karteļa darbībā sākās traucējumi. To ietekmēja 9/11 notikumi un zelta cena atkal sāka kāpt, 2012. gadā sasniedzot jaunu rekordu – 1662 dolārus. Tad tā nedaudz kritās, taču atkal vērojama tendence pieaugt- šobrīd aptuvenā cena ir 1400 dolāru par unci. Eksperti gaida, ka drīzumā tiks sasniegti jauni rekordi.

Lai kā tur būtu, par ilgstoši noturīgu zelta vērtību neviens vairs nešaubās. No vienas puses, tas skaidrojas ar ģeopolitiskām tendencēm, no otras puses, zelta kartelis ir sevi izsmēlis- turklāt burtiskā nozīmē. Lielākā daļa zelta rezerves ir iztērētas, bet aizvien pieaugošais attiecību saspīlējums starp ASV un pārējo pasauli noved pie tā, ka daudzas valstis vairs nevēlas tērēt savas zelta rezerves, lai uzturētu ASV dolāru.

Neskatoties uz to, ka minētais zelta kartelis bija pamatīgi noslepenots, daļa no tā bija un joprojām atrodas pavisam legālā statusā. Runa ir par norunām starp Rietumu vadošajām Centrālajām bankām, ko dēvē par Vašingtonas līgumu . 1999. gadā Vašingtonā Centrālās Bankas parakstīja vienošanos par minimālas cenas uzturēšanu zeltam.

Galvenā šī līguma daļa – pārdodamā zelta limita noteikšana – gan kopējā, gan katrai bankai atsevišķi. Līgumā piedalās vairāki desmiti Centrālo banku, uz kuru rēķina tajā laikā bija gandrīz puse visas pasaules oficiālo zelta rezervju. Bankām oficiāli nedrīkst pārdot vairāk, lai zelta cena nenokrīt. Uz 5 gadiem šo limitu noteica 2000 tonnas, jeb 400 tonnas gadā.

Vienošanos pagarināja 2004. gadā, kopējo limitu nosakot 2500 tonnas. Nākošais etaps bija 2009 gadā, kur gada limits atkal nokritās līdz 400 tonnām. 2014. gadā bija pēdējais pagarinājums uz 5 gadiem, bet šajā reizē nekādas kvotas noteiktas netika – bija tikai formulēts solidaritātes princips cenas uzturēšanai zeltam.

Nevērīgi ļaudis, lasot šos Vašingtonas vienošanās dokumentus, var nonākt pie secinājuma, ka starp Centrālbankām tika panākta noruna, kas vērsta uz zelta cenas noturēšanu, ierobežojot izpārdodamos krājumus no rezervēm.

Taču šis līgums ir spilgts finansiālo kabalistu valodas piemērs, kuru jāsaprot tieši pretēji. Tad lūk, nolūks šim visam ir tieši pretējs- spēlēt uz zelta cenas samazināšanu- augstāk minētās kvotas patiesībā ir daudzums, kurš ir jāiztirgo obligāti. Un speciālisti labi saprot patieso Vašingtonas līguma būtību. 1999 gadā Vašingtona saviem vasaļiem uzstādīja stingras prasības.

Tad neviens no ‘sabiedrotajiem’ atteikties pildīt šādus noteikumus nevarēja. Pirmās 5gades laikā (1999-2004) īpaši izcēlās Šveices Nacionālā banka, pārdodot 1117 tonnas zelta, tad sekoja Anglijas banka ar 345 tonnām un Nīderlandes Karaliskā banka ar 235 tonnām.

Otrā posma laikā (2004-2009) savukārt izcēlās Francijas Banka – 572 tonnas, Eiropas Centrālā Banka – 271 tonna un atkal Šveice- 380 tonnas.

Trešajā etapā (2009-2014) karteļa dalībnieku entuziasms pamatīgi izsīka – vairs nebija šādu ievērojamu izpārdošanu, aprobežojās ar simboliskām dažām tonnām.

Patreizējais posms no 2014.gada vispār ir dramatiski izsīcis – tikai Bundesbanka ir pārdevusi dažas tonnas gadā, bet vairākas karteļa dalībnieces pat ir sākušas iepirkt zeltu atpakaļ.
Patreizējā brīdī Vašingtonas līgumā piedalās 22 Centrālbankas, līguma termiņa beigas ir 26 spetembris. Jādomā, ka pagarinājuma vairs nebūs, spēlēt pret zeltu vairs neizdodas un nav ar ko. 2017 gadā pēc SVF datiem, Centrālbankas iepirkušas zeltu 651 tonnas apmērā, bet karteļa dalībniecēm atliek ar skaudību skatīties, kā ar līgumu nesaistītās bankas iepērk zeltu par cenu, kura jau rīt būs smieklīga.

Jēga šo līgumu pagarināt zūd arī tāpēc, ka ASV prezidents Tramps kā reizi cenšas vājināt dolāru un demontēt ASV kā pasaules globālo parazītu, bet kartelis tika veidots tieši dolāra stiprināšanas un pasaules kontroles vajadzībām.

Šim kartelim gan ir vēl neredzamā daļa. Tā, kura nodrošina neafišētu zelta pārsūknēšanu no pazemes seifiem pasaules tirgos. Tā notiek ar zelta kredītu un līzingu palīdzību.

Galvenais zelta rezervuārs šīm operācijām ir ASV zelta rezerves, kuras atrodas Fort Nox glabātavās. Saskaņā ar oficiālo statistiku, to apmērs nemainās jau daudzus gadus un sastāda 8100 tonnas. Taču ir daudz pazīmes, kuras liecina par to, ka šie seifi sen ir tukši un viss zelts jau sen ir aizgājis pasaules finanšu tirgos.

Un tā mēs vērojam ne tikai Centrālo Banku zelta karteļa norietu, bet arī visas caur ASV radītās pasaules finanšu sistēmas sabrukumu, dolāru ieskaitot.