II pasaules kara vēsturi šodien pārraksta metodiski un bezkaunīgi. Doktors Gebelss ar baltu skaudību skatītos uz šodienas Rietumu vēsturniekiem. Tie ir tālu pārspējuši skolotāju. ASV un Eiropas valstīs liela sabiedrības daļa jau ir pārliecināta par to, ka lai arī karš ar III Reihu notika lielāko tiesu Krievijā, tā bijusi tikai otrās šķiras fronte.

Brīnums, ka Holivuda nav vēl sākusi filmēt kadrus, kur virs Reihstāga afroamerikāņu reindžeri izkarina zvaigžņoto ASV karogu. Bet tas izskatās tuvākās nākotnes iespēja, ne jau velti Obama savulaik paziņoja, ka viņa vectēvs atbrīvojis Osvencimu.

Krievijas prezidentu neuzaicināja piedalīties Normandijas desanta 75tās gadadienas svinībās. Taču tika uzaicināta Vācijas kanclere. Uz pasākuma atceres izlaistās medaļas attēloti 3 valstu karogi, kuras uzvarējušas nacistisko Vāciju – ASV, Anglijas, Francijas. PSRS vai Krievijas karoga tur vairs nav. Nevar neatcerēties ģenerāļa Keitela reakciju, kurš, ieraugot kapitulāciju pieņemošās delegācijas sastāvā franču ģenerāli, ar izbrīnu esot vaicājis – vai tad šie arī mūs uzvarēja?

Par Francijas dalību karā ir jārunā atsevišķi. Atceroties to, cik franču karoja de Golla ‘Brīvās Francijas’ sastāvā, pretošanās kustībā un cik- Hitlera pusē, Višī režīma daļās, SS divīzijā ‘Charlemagne’ un citās vienībās, plecu pie pleca ar Vērmahtu.

Tikai padomju gūstā vien nonāca vairāk kā 20.000 franču karavīru. 1941. gada rudenī Polosina sibīriešu divīzijas sagrāva franču leģionu, franču SS vīri bija arī Reihstāga pēdējo aizstāvju vidū. Atsevišķi var atcerēties to, kā ‘neciešami smokot’ vācu okupācijā, kur turpināja darboties visas Parīzes kafejnīcas, teātri un varietē, turpinājās visa veida smaržu un modes apģērbu izlaišana, francūži disciplinēti strādāja Renault rūpnīcās, apgādājot Vāciju ar kara tehniku visus 4 kara gadus.

Vajadzētu Makrona kungam atcerēties to, ka Čērčils un Rūzvelts, labi saprotot franču kolaboracionistu Višī režīma darbību kara laikā, piedāvāja Franciju iekļaut okupācijas zonā. Un tikai Staļins, atbalstot de Gollu, uzstāja uz to, ka Francija jāiekļauj uzvarētāju skaitā.

Un ‘pēdējais dižais francūzis’ ģenerālis de Golls to labi atcerējās. Savas vizītes laikā PSRS viņš, apmeklējot Staļingradu un atdodot godu tās aizstāvjiem, skaidri pateica- francūži zina, ka tieši PSRS pieder galvenais nopelns viņu atbrīvošanā.

Bet laiki ir mainījušies. Jauna de Golla parādīšanās Francijā šobrīd nav iespējama. Bet visādiem olandiem un makroniem to saimnieki nekādā gadījumā neļaus atcerēties par to, ka tikai Staļina labās gribas dēļ Francija ne tikai iekļuva uzvarētāju valstu godā, bet arī ieguva vietu ANO padomē.

Nav jābrīnās par to, ka uz piemiņas medaļas nav PSRS karoga. Jo pēc jaunās, liberastu vēstures par II pasaules karu PSRS tajā atvēlēta tikai margināla loma. Un šajās grāmatās kaut kāda tur Staļingradas kauja nav salīdzināma ar ‘episko’ cīņu pie El Alameinas Ziemeļāfrikā. Saskaņā ar šo versiju, tieši pēc uzvaras Āfrikā iestājās lūzums karā par labu sabiedrotajiem.

Pēc II pasaules kara beigām, kad vēl vēsturi nebija pieņemts pārrakstīt, visi Rietumu pētnieki atzina, ka 70-80% vācu zaudējumu bija tieši Austrumu frontē. Pēc oficiāliem datiem, kuri balstās uz pašu vāciešu avotiem, III Reihs tur pazaudēja 507 savas un 100 tās sabiedroto divīzijas. Austrumu frontē tika iznīcināta arī lielākā daļa tehnikas – līdz 75% visu tanku, aviācijas un artilērijas zaudējuma atkal pienākas uz to.

Padomju – vācu frontē pret PSRS pastāvīgi karoja 180-270 pretinieka divīzijas- pret ‘sabiedrotajiem’ Rietumos –tikai 9-73 divīzijas- pēdējais skaitlis bija sakopots tikai vācu pēdējā uzbrukumā Ardēnās- tā arī bija visnopietnākā, bet ļoti īsā cīņa Rietumu frontē. Līdz Normandijas desantam pret padomju karaspēku darbojās 20 reizes vairāk vācu spēku, kā pret visiem pārējiem koalīcijas sabiedrotiem kopā.

Un tas nav pārsteigums- padomju- vācu fronte stiepās 2500-6200 km garumā. Bet Rietumu fronte- tikai 640-800 km. Iedomājieties šo milzīgo platību no Baltijas līdz Kaukāzam, kur 1418 dienas un naktis nepārtraukti norisinās asiņainas kaujas.
Padomju- vācu frontē dažādos kara etapos no abām pusēm piedalījās no 8 līdz 13 miljoniem cilvēku, 84-163 tūkstoši mīnmetēju, 5.7-20 tūkstoši tanku un pašgājējas artilērijas, 6.5-19 tūkstoši lidmašīnu.

Šodien nevienam cilvēkam pat domās nav iespējams iztēloties tādu kolosālu daudzumu cilvēku un tehnikas nemitīgās kaujās- bet tāda bija šī titāniskā cīņa 4 gadu garumā starp PSRS un III Reihu. Un lielāko daļu šī laika padomju valsts cīnījās ar šo pretinieku viens uz viens.

Bet šodien Rietumos apgalvo, ka lūzuma punkts II pasaules karā esot panākts pavisam citur- minētajā El Alameinā, kur briti uzvarēja vācu-itāļu karaspēku. Izrādās, ka tieši tur, nevis Staļingradā vai Kurskas tanku kaujā tika nests tas izšķirošais trieciens, kas salauza Reiha pretestību.
Nu tad ko – salīdzināsim.

El Alameina. Kaujas notiek no 1942. gada 23. oktobra līdz 5. novembrim. Vācu- itāļu grupējums 115 tūkstošu apmērā pret britu ekspedīcijas korpusu 220 tūkstošu vīru sastāvā. Kopējie zaudējumu vācu-itāļu korpusam aptuveni 30-35 tūkstoši nogalināto, ievainoti, sagūstīto.
Britu pusē zaudējumi apmēram 13 tūkstoši. No abām pusēm kopā zaudēts nepilns 1000 tanku un 200 lidmašīnas.
Lai saprastu to, kāpēc šī kauja Rietumos skaitās dižākā uzvara ir jāatceras, kā notikumi virzījās pirms tam.

1940. gada decembrī Vācijas sabiedrotā Itālija atradās pilnīgas sagrāves priekšā, zaudējot veselu rindu cīņu Ziemeļāfrikā un Lībijā. Musolīni lūdz palīdzību Hitleram. Lībijā ierodas divas vācu divīzijas Ervīna Rommela vadībā- tikai divas. Pat nesagaidot visu savu spēku ierašanos, Rommels metas kaujā. Britu sagrāve bija ātra un zibenīga- viņi panikā nevis vienkārši atkāpās, bet panikā bēga. Un tas viss neskatoties uz to, ka britiem tur bija četrkārtīgs pārspēks. 5 mēnešu laikā Rommels atbrīvoja Lībiju, aizdzina britus līdz Ēģiptei un tikai materiālo resursu trūkums apturēja vācu ofensīvu Rietumāfrikā.

Briti, iegūstot atelpu, savilka svaigus spēkus, taču Rommels atkal satriec britus lupatās un ieņem Anglijas citadeli Rietumāfrikā – Tobrukas cietoksni- atkal jau neskatoties uz to, ka tā aizstāvju skaits pārsniedza uzbrūkošo vācu armiju. Bet angļi pat necentās izrauties- tie pacēla balto karogu un vācieši saņēma gūstā 33 tūkstošus, arī noliktavas ar degvielu, munīciju, kara tehniku.

Pēc šo bagātīgo trofeju iegūšanas, Rommels turpina uzbrukumu. Viņa tanki virzās uz Kairu, atrodas 100 km no Nīlas deltas un sākas britu reģiona administrācijas bēgšana.
Jāatzīmē, ka visi šo laiku Rommela korpuss atradās pašapgādē- karoja tikai uz iegūto trofeju un resursu rēķina, ko atņēma pretiniekam. Rommels ne reizi vien burtiski lūdza Hitleru piegādāt degvielu, papildspēkus, lai ar uzvaru varētu pabeigt šo kampaņu. Taču tas viss tika atteikts. Neskatoties uz to, Rommels iemanto godpilno ‘tuksneša lapsas’ iesauku, kuru ciena arī pretinieki

Rommelam savas uzvaras nācās gūt bez papildspēkiem no Vācijas ne jau tāpēc, ka Hitlera štābs būtu par Āfriku aizmirsis- bet tāpēc, ka jau speciāli Āfrikai sagatavotās un ekipētās daļas steidzami nācās sūtīt uz Austrumu fronti. Tā vietā, lai dotos palīgā Rommelam tuksnesī, šīs daļas nonāca Krievijas salā un sniegā. Pie Maskavas kaujās piedalījās tādi vācu tanki un bruņutransportieri, kuru krāsojums bija smilšu krāsā- tuksneša kamuflāža.

Jāatzīmē, ka lielāko Rommela karaspēka daļu sastādīja itāļi. Nav nekāds noslēpums, ka itāļu karavīru morāle un cīņas spars nebija salīdzināms ar vācu karavīru. Var tikai iedomāties, kā varēja virzīties notikumi Ziemeļāfrikā, ja Rommela rīcībā būtu korpuss, sastāvošs tikai no vāciešiem. Bez tam ‘tuksneša lapsa’ saslima un tika evakuēts ārstēties uz Vāciju. Un tikai tad, spējot sakoncentrēt ievērojamu pārspēku, ar jaunās ASV tehnikas palīdzību, britu ģenerāļi beidzot spēja uzvarēt vācu-itāļu spēkus, kuri palika bez apgādes un papildspēkiem un vadības.

Ir pamats uzskatīt, ka britus no pilnīgas sagrāves Ziemeļāfrikā izglāba kauja pie Maskavas. Keitels ar nožēlu raksta, ka vācieši Āfrikā zaudēja tikai tāpēc, ka gigantiskās cīņas ar PSRS dēļ vienkārši nepietika resursu lokālajām cīņu arēnām. Tieši tāpat zaudējuma iemeslus izskaidroja arī pats Rommels- Berlīnē Āfrikas kampaņai piedēvēja otršķirīgu nozīmi un ne Hitlers, ne viņa štābs neattiecās pret to pietiekoši nopietni. Tā arī ir – Hitlers taču ļoti labi saprata, ka ne jau Āfrikā izšķirsies kara liktenis, bet tieši Austrumu frontē.

Jāpasaka arī tas, ka antihitleriskās koalīcijas pārstāvji arī to saprati lieliski. Kad viņi izsēdināja papildus spēkus Āfrikā 1942. gada novembrī tā vietā, lai atklātu otro fronti Eiropā, ASV armijas štāba ģenerālis Dž. Maršals teica – šīs darbības nepiespiedīs Hitleru pavērsties uz Dienvidiem. Mēs izejam no tā, ka viņš pamatīgi iestrēgs Krievijā.

Un Hitlers tiešām pamatīgi iestrēga Krievijā. Vācu armiju samala Staļingradas kaujā, kur pēc fīrera domām arī izšķīrās kara liktenis. Un viņam bija taisnība – šajā nebijušas spriedzes kaujā tas patiešām izšķīrās- nacistu spēki tur centās pārgriezt svarīgu dzīvības artēriju – transporta plūsmu – ceļu pa Volgu, kas savieno PSRS centrālo daļu ar tās dienvidu reģioniem. Tālākais plāns bija iziet uz Kaukāzu, iekarot naftas laukus Baku, Groznijā un Astrahaņu. Ja operācija ‘Blau’ izdotos, tad PSRS tiktu atrauta no Kaspijas naftas un tas motoru karā nozīmē palikt bez kustības un manevra iespējām.

Zaudēts tiktu Kaukāzs un karā pret PSRS tad iestātos arī Turcija un tālāk Japāna. Arī Stambulā un Tokijā gaidīja, ar ko beigsies lielā kauja pie Volgas, lai pieņemtu galīgo lēmumu iestāties karā III Reiha pusē.
Tai pašā laikā Vinstons Čērčils, lieliski saprotot sabiedroto niecīgās operācijas apmērus Āfrikā atzina- visas mūsu operācijas ir ārkārtīgi mazas, ņemot vērā Anglijas un ASV resursus un kur nu vēl salīdzinot ar gigantiskajām Krievijas pūlēm.
El Alameinas kauja – 115 tūkstoši vācu-itāļu pret 220 tūkstošiem britu ilga 2 nedēļas.

Un tagad par Staļingradu.
Kauja ilga no 1942. gada augusta beigām līdz 1943. gada februārim. Tās rezultātā tika sagrauta 330 tūktošus lielā feldmaršala Paulusa izlases armija. 6. armija bija īsta Vērmahta izlases armija, tā iegāja gan Parīzē, gan ielenca britus pie Dinkerkas. Tikai fīrera pavēle apturēt tankus deva iespēju evakuēt britu korpusu un izglābties no katastrofas. Šie Hitlera rīcības motīvi ‘dīvainā kara’ ietvaros, kāds risinājās Eiropā uz to brīdi, kad nacisti un Anglija viens otru saudzēja, kaut formāli atradās karastāvoklī var tikt pilnībā saprasti tikai tad, kad Anglija atslepenos dokumentus par Hesa vizīti Anglijā un to, kas tur tika sarunāts un garantēts- taču šie dokumenti, kas atklātu Anglijas patieso lomu kara izraisīšanā, ir noslepenoti vēl uz 100 gadiem.
6. armija Hitlera favorīta Fridriha Paulusa vadībā piedalījās Francijas un Beļģijas ieņemšanā, kā arī operācijās Grieķijā un Dienvidslāvijā. Tieši šīs armijas elites vienības izgāja caur Triumfa arkai Parīzē. Paulusa komandieri un karavīri karoja kopā jau divus gadus, visas nodaļas lieliski sadarbojās savā starpā, tās bija lieliski apmācītas un sagatavotas.

Pasaule nezina tādu kauju, kas līdzinātos nežēlības un smago apstākļu ziņā Staļingradai. Visa pasaule aizturētu elpu gaidīja šīs cīņas iznākumu. Britu izlūkdienests 1942. gada oktobrī atzīmēja, ka Staļingrada ir kļuvusi par apsēstības ideju, kura piesaista visas sabiedrības uzmanību. Bet Ķīnas komunistu līderis Mao Czeduns tai laikā rakstīja – šodien katra uzvara vai zaudējums cīņā par šo pilsētu aizgrābju miljonu sirdis, izraisot kā dziļas sēras, tā priecīgu noskaņojumu.

200 dienas un naktis vairāk kā 2 miljoni karavīru abās pusēs cīnījās Volgas krastos, izrādot neiedomājamu izturību. Līdz šai dienai izdzīvojušie vācu armijas karavīri nevar saprast, kā ar visu savu skaitlisko pārspēku, kontroli pār gaisa telpu, nospiedošu pārsvaru tanku un artilērijas skaita ziņā pār Staļingradas aizstāvjiem- 62. padomju armiju, viņi tā arī nespēja pārvarēt burtiski pēdējos dažus simtus metru līdz Volgas krastiem. Bija dienas, kad Staļingradas aizstāvji vairs noturēja tikai dažas pretestības saliņas gar Volgas krastiem, kad 9/10 pilsētas bija drupās un nacistu ieņemta.

Arī vācieši cīnījās ar neredzētu sparu, cenšoties par katru cenu nonākt Volgas krastos un nonākot aplenkumā, nepadevās, bet cīnījās līdz pēdējai iespējai. Var droši apgalvot, ka tikai vācu un krievu karavīri spēja tādos apstākļos karot ar tādu sparu un tādu drosmi- taču beigās krievu spēks salauza teitoņu garu.
Lai varētu iztēloties šo kauju mērogus, salīdzināsim Staļingradas un El- Alameinas kauju zaudējumus. 30-50 tūkstoši, ko Hitlers un Musolīni zaudēja tur un 1.5 miljoni zaudējumu pie Staļingradas – 900 tūkstoši vāciešu un 600 tūkstoši ungāru, rumāņu, horvātu, itāļu.

Arī padomju armijas zaudējumi bija milzīgi – 1.2 miljoni nogalināto un ievainoto. Bet tieši Staļingradas katlā tika aplenktas un pilnībā iznīcinātas 22 nacistu izlases divīzijas – 330.000 karavīru un virsnieku. Pavisam šajā cīņā, kuras centrs bija Staļingrada, Vācija zaudēja vairāk kā 1.5 miljonus karavīru un virsnieku. Bez ievērojamās 6. armijas un 4. tanku armijas tika pilnībā sagrautas 3. 4. rumāņu un 8. itālu armijas. 2. ungāru armija un vairākas vācu operatīvās daļas. Rumāņu zaudējumi sastādīja 159 tūkstošus cilvēku, rumāņi no 200 tūkstošiem pazaudēja 120 tikai kā nogalinātus, itāļu zaudējumi- 44 tūkstoši.
Un vēlreiz salīdzināsim kaujas mērogus – pie Staļingradas padomju pusē piedalījās apmēram miljons karavīru ar 15.000 artilērijas un reaktīvās artilērijas vienībām. Tiem pretī stāvēja arī miljonu liela vācu-rumāņu apvienība, kam bija aptuveni 10.000 lielgabalu un mīnmetēju.
Pie El Alameinas 220 tūkstoši britu, franzūžu un grieķu ar 2359 lielgabaliem cīnījās ar 115 tūkstošiem vācu un rumāņu, kuru rīcībā bija 1219 artilērijas vienības.

Ikvienam skaidri domājošam cilvēkam ir skaidrs, ka šīs abas kaujas nekādi nav salīdzināmas.

1943. gadā ne Čērčilam, ne Rūzveltam prātā nevarēja ienākt salīdzināt El Alameinu un Staļingradu. Vēl vairāk, nosaukt kampaņu Āfrikā par izšķirošu pagriezienu karā. Čērčils rakstīja Staļinam 1943. gada 11. martā – mūsu operācijas ir nelielas, salīdzinot ar tām grandiozajām operācijām, kādas veicat Jūs,

Lūk, ko rakstīja savā vēstījumā Staļingradai F.D Rūzvelts – “ASV tautu vārdā, es veltu šo goda rakstu Staļingradai, lai apliecinātu mūsu sajūsmu par tās varonīgajiem aizstāvjiem, drosmi un gara spēku, kuru tie izrādīja aplenkuma laikā no 1942. gada 13. septembra līdz 1943. gada 31. janvārim. Tas iedvesmos visu brīvo ļaužu sirdis.”

Pēc Staļingradas kaujas Vācijā tika izziņotas 3 dienu sēras. Ko nozīmēja nacistiem šī kauja pie Volgas, par to raksta ģenerālleitnants Vsetfalls- ‘Zaudējums pie Staļingradas iedzina mūs šausmās, kā armiju, tā vācu tautu. Nekad agrāk nebija piedzīvots tik milzīgs kāda karaspēka zaudējums.
Arī ģenerālis Hanss Derrs atzina, ka Staļingrada kļuva par pagrieziena punktu karā. Vācijai tas bija smagākais zaudējums tās vēsturē, Krievijai – lielākā uzvara. Pie Poltavas 1709. gadā krievija izcīnīja tiesības saukties par Eiropas lielvaru, Staļingrada bija sākums tās kļūšanai par vienu no divām pasaules superlielvarām.

Pazīstamais franču rakstnieks- antifašists Žans Rišārs Bloks 1943. gada februārī vērsās pie tautiešiem – ‘Klausieties, parīzieši! Trīs divīzijas, kuras pirmās ienāca Parīzē 1940. gada jūnijā- šo divīziju vairs nav. Tās aizgāja bojā pie Staļingradas. Krievi atriebjas par frančiem!

Francijā Staļingradas vārds ir iemūžināts ielu un laukumu nosaukumos – ir arī tāda metro stacija. Staļingradas prospekti un bulvāri ir vēl 4 Francijas pilsētās, Briselē, Boloņā, arī Polijas, Čehijas un Slovākijas pilsētās.

Pēc padomju uzvaras Staļingradā Lielbritānijas karalis atsūtīja dāvanā zobenu, uz kura krievu un angļu valodās rakstīts – ‘Staļingradas pilsoņiem, izturīgiem kā tērauds- no karaļa Georga VI un britu tautas dziļā cieņā.

Staļingradas kaujas laikā ASV prezidents Rūzvelts rakstīja Staļinam- ‘Mēs ar cerībām un satraukumu vērojam kaujas gaitu- mēs gaidam padomju uzvaru kā sākumu uzvarai visā karā’

Pēc Vācijas karaspēka sagrāves savās telegrammās viņš apsveica ar uzvaru nemirstīgajā kaujā un nosauca to par episku, kādu vēsture nepazīst.

Protams, ka 1945. gadā nevienam pasaulē galvā nenāca salīdzināt El- Alameinu ar Staļingradu. Taču laiki mainās- jau 1991. gadā ASV izlaida medaļu ‘par godu uzvarai Aukstajā karā’ PSRS bija sagrauta, ģeopolitiskajiem pretiniekiem izdevās realizēt Hitlera plānu- no Krievijas tika atrautas Ukraina, Baltkrievija, Aizkaukāza, Viduzsāzijas republikas. Krievi kļuva par lielāko sadalīto tautu pasaulē. Rietumos nostiprinājās uzskats, ka Krievija, kuru izlaupījuši vietējie un Rietumu oligarhi, no kuras tika izvesti simtiem miljardu naudas, resursu, tehnoloģijas, talantīgos zinātniekus nekad vairs nespēs atgūties.
Taču tā atgriežas –atgriezās mājās Krima, varoņpilsēta Sevastopole.

Šokējošs tās ‘partneriem’ Rietumos ir arī armijas atjaunošanas straujais process. Tas ir atvēsinājis daudzas karstas galvas, kuru mērķis ir izraisīt III pasaules karu- taču tā zalves skan pasaulē, Ukrainā, Sīrijā, Venecuēlā, Gruzijā nemitīgos ASV centienos izraisīt konfliktus visur, kur iespējams.

Tomēr šobrīd galvenais karš notiek informatīvajā telpā- visu šo psiholoģisko operāciju mērķis ir nospiest pretinieka morālo stāju. Vēstures falsifikācija, vajadzība noliegt PSRS lomu uzvarā pār nacismu- tas ir viens no svarīgākajiem šī jaunā kara ieročiem.

Patiesi suverēna Krievija kļūs tad, kad tiks atjaunots Staļingradas nosaukums. Šobrīd liberāļi un Krievijas ienaidnieki dara visu, lai nomelnotu gan PSRS sasniegumus, gan visu padomju periodu, sadzīvi un morāli. II pasaule kara uzvarai veltītā medaļā PSRS vispār vairs nefigurē- izrādās, ka tā nemaz tur nepiedalījās.

Aivis Vasiļevskis