2014 gadā šis raksts bija publicēts Apollo vietnē, bet šobrīd, sekojot farmācijas nāves industrijas prasībām, visi tādi raksti tiek dzēsti un tāpēc tos vēlams saglabāt laicīgi.

Dzirdot vārdu kombināciju ‘vakcīnas ir drošas un efektīvas», vecāki cer, ka vakcīnas nekaitēs bērnu veselībai un tiešām pasargās no saslimšanas. Taču izrādās, ka vakcinētāju valodā ‘efektīvs’nozīmē tikai to, ka substance tiek injicēta ķermenī un izveidojas antivielas.

Vienkārši tiek mērīts antivielu daudzums. Taču neeksistē pētījumi, kas pierādītu, ka antivielu klātbūtne garantē imunitāti uz kaut kādu noteiktu laika periodu! Ko antivielu klātbūtne patiesībā nozīmē, ārsti nemaz īsti nezina… Vai to, ka tu esi hroniski slims? Vai to, ka esi sastapies ar slimību? Vai tev var būt kaut kāds konkrēts antivielu skaits, un tomēr vari saslimt? Ir labi zināms, ka ir daudzi gadījumi, kad pēc vakcinācijas antivielas neizveidojas vispār. Vakcinētāji labi zina arī to, ka ar laiku antivielu skaits samazinās, un tāpēc tiek piedāvātas atkārtotas vakcinācijas. Tātad secinājums: starp to, ko vakcinētāji sauc par vakcīnas efektivitāti un reālo vakcīnas spēju pasargāt no saslimšanas nav liekama vienlīdzības zīme!

Vai mēs tiešām ticam, ka veselība iegūstama tikai ar vakcīnu palīdzību?

Vakcīnās ir alumīnija sāļi, polisorbāts 80, visāda veida ķīmiskas vielas, kas izsauc virkni problēmu. Pilnīgi neapšaubāms ir fakts, ka alumīnija savienojumi vieni paši var būt par cēloni autoimūnajām saslimšanām. Mēs spēlējamies ar uguni: ar visdažādākajiem vīrusiem, ar DNS materiāliem – no dzīvniekiem, no vistu olām – DNS materiāliem, ko mēs nevis ēdam, bet injicējam. Tā ir Frankenšteiniska zinātne!

Farmaceitiskā industrija ir pasaules lielākā industrija. Tai ir savi taustekļi visur: gan lielākajās korporācijās, gan masu medijos. Mēs esam ziedojuši veselas paaudzes bērnu smadzenes un veselību farmaceitiskās industrijas būvēšanai.

Proporcionāli vakcīnu skaita pieaugumam ASV un citās valstīs pieaug arī saslimstība ar astmu, vēzi, diabētu, pārtikas alerģijām, autismu, dažādām neiroloģiskām problēmām. Tas ir acīmredzams fakts, ka autisma skaita palielināšanās nav saistīta ar labākām diagnostikas iespējām, bet ka tā ir reāla. Pēdējo 25 gadu laikā vakcīnu skaits ir dubultojies, un dubultojies ir arī bērnu skaits ar mācīšanās problēmām. Pēc katras nākošās vakcīnas bērni nopietnāk regresē savā attīstībā – darbojas kumulatīvais efekts, kaitīgajām vielām uzkrājoties organismā. Ir nepieciešams godīgi paskatīties, ko izvēlamies ievadīt savā organismā, un pajautāt – vai risks ir tā vērts?

Savā pieredzē dalās vecāki, kam, par spīti iepriekšējai negatīvajai pieredzei ar vakcīnām un par spīti iekšējai balsij, kas skaļi teikusi “nē!”, ir ne tikai 1, bet pat 2 un 3 bērni ar nopietnām problēmām (to skaitā nāves gadījumiem) pēc piespiedu vakcinācijas. Šādas situācijas vairs nav iespējams nosaukt par sagadīšanos! Nevar atstāt vienaldzīgus bezgaldaudzās liecības par Gardasila (Cervarix, Silgard – vakcīnas pret dzemdes kakla vēzi) sekām: vairāki desmiti nāvju, šokējošs daudzums smagu neiroloģisku un citu problēmu.

Neeksistē ilgtermiņa pētījumu par Gardasila ietekmi uz auglību. Pat saskaņā ar pašu vakcinētāju teorijām par antivielām šīs vakcīnas ieviešanā nav nekādas loģikas, jo antivielas saglabājas tikai 3-5 gadus, kas nozīmē, ka normālā situācijā vakcīnas ‘efektivitāte’ būs beigusies pirms jaunieša stāšanās dzimumsakaros. Miljoniem meiteņu un sieviešu pakļaušana vakcīnas seku riskam, pat pie pieņēmuma, ka vakcīna tiešām spētu pāris tūkstošus sieviešu pasargāt no dzemdes kakla vēža, nav attaisnojama.

Par spīti tam, ka neeksistē pētījumi, kas apliecinātu, ka kombinētās vakcīnas zīdaiņiem tik agrīnā vecumā būtu drošas, vakcinētāji apgalvo, ka bērnam potenciāli var ievadīt 10 000 vakcīnu devu. Viņiem varam uzdot pretjautājumu: vai viņi šo savu apgalvojumu ir gatavi demonstrēt uz sevis, un tad mēs varētu analizēt viņu smadzenes? Vai ir jābrīnās, ka bērniem tagad ir nepieciešami antidepresanti un antipsihotiskie medikamenti, jo viņiem ir smadzeņu iekaisumi visu to vakcīnu dēļ, ko viņi ir saņēmuši vecumā, kad visas organisma sistēmas vēl tikai attīstās.

Vakcinētāji par savu lielāko trumpi uzskata pieņēmumu, ka 90-95% vakcinācijas aptvere spēj ierobežot slimību izplatīšanos un pat izskaust slimības kā tādas – to dēvē par kolektīvo imunitāti , un tās radīšana tiek lietota kā attaisnojums obligātajai vakcinācijai.Taču šī teorija nekad nav tikusi pierādīta praksē. Paraugoties uz reālajiem statistikas datiem, redzam, ka slimību uzliesmojumi bieži notiek pat tad, kad minētais populācijas daudzums ir gandrīz pilnībā ticis vakcinēts. Kolektīvās imunitātes koncepcija ir vienkārši absurda.

Spilgts piemērs – augstā saslimstību ar tuberkulozi Latvijā; izskatās, ka tieši pateicoties šādiem ‘paradoksiem’ vakcinētāji ir nākuši klajā ar baltiem diegiem šūto apgalvojumu, ka vakcinācija pasargā nevis no saslimšanas kā tādas, bet no slimību smagām formām un nāves. Šeit uzprasās jautājums: kā zinātniski ir ticis pierādīts, ka viens un tas pats cilvēks nevakcinēts būtu smagi saslimis vai pat nomiris, bet vakcinēts būtu izslimojis vieglāk? Šādu pētījumu tīri tehniski nav iespējams veikt, kas nozīmē, ka šāds apgalvojums ir no pirksta izzīsts.

Vakcīnu sastāvā ir kaitīgas vielas, kuru daudzums nopietni pārsniedz par drošām atzītās devas. Tiomersāls (dzīvsudraba savienojums) bija ticis izvēlēts kā konservants tieši tāpēc, ka tas ir tik toksisks, ka, ievietojot to šūnu kultūrā, šūnas vienkārši nomirst. Tas ir atrodams pretgripas vakcīnās. Pretgripas vakcīnas ik gadus tiek īpaši rekomendētas veciem cilvēkiem, kas nozīmē, ka ar katru gadu arvien vairāk dzīvsudraba uzkrājas viņu smadzenēs. Tā rezultātā mums ir demences epidēmija. Kalgari Universitātes video klips demonstrē, kā dzīvsudrabs ietekmē smadzeņu neironus, izsaucot neironu deģenerāciju.

Farmaceitiskā industrija, izņemot tiomersālu no vakcīnām (izņemot pretgripas vakcīnas un cūku gripas vakcīnu), pati ir pierādījusi, ka ne tikai dzīvsudrabs ir autisma cēlonis, jo saslimšanu skaits ar autismu NAV samazinājies. Gluži otrādi, gan autisma, gan hronisku slimību skaits palielinās, jo to cēlonis ir arī alumīnija sāļi, polisorbāts 80 un gara virkne citu kaitīgu ķīmisko savienojumu vakcīnu sastāvā (tai skaitā latekss, želatīns u.c.), kā arī to kombinācijas.

Alumīnija sāļi tiek lietoti, lai izsauktu akūtu iekaisuma reakciju injekcijas vietā, pamatojot ideju ar to, ka tādā veidā nepieciešams lietot mazāk slimības antigēna. Taču alumīnija sāļi ir vispārzināmi neirotoksīni. Vakcinētāji mēdz aizstāvēties, kā argumentu izmantojot faktu, ka mēs no pārtikas saņemam vairāk alumīnija, nekā no vakcīnām. Taču tas apgāž toksikoloģijas pamatprincipus un maldina cilvēkus. Ir zināms, ka no ar pārtiku ievadītā alumīnija tikai niecīga daļa nokļūst asins cirkulācijā, bet ar vakcīnām – 100% (avots). Medicīnas autoritātes mēdz arī aizstāvēties ar izteikumu, ka alumīnijs viegli tiek no organisma izvadīts, taču šis apgalvojums ir absolūti neloģisks. Ja tas būtu patiess, tad alumīnija sāļi būt nožēlojamas palīgvielas, jo palīgvielu ideja ir palikt ķermenī un uzlabot imūno atbildes reakciju. Pētījumi norāda, ka alumīnijs paliek organismā pat 8 gadus, pie tam ne tikai ķermenī, bet arī smadzenēs, kas ir cēlonis autoimūnajām slimībām.

Neatņemama pro-vakcīnācijas tēmas sastāvdaļa ir apgalvojumi, ka vakcinācija mūs ir pasargājusi no slimībām. Taču, kad paraugāmies reālajā statistikā, tad ir redzams, ka infekcijas slimību noriets ir noticis jau PIRMS attiecīgo vakcīnu ieviešanas, un ka pret vairākām slimībām vakcīnas vispār nav bijušas, bet šīs slimības ir izzudušas šā vai tā. Par to varam pateikties uzlabotiem sanitāri higiēniskajiem apstākļiem, uzlabotai pārtikai, izglītībai, vides apstākļu uzlabošanai, ekonomikas augšupejai.

Vakcinētāju dzelžainā nostāja savos uzskatos praktiski balstās uz reliģiozas ticības tam, kam viņi vēlas ticēt, nevis uz stabiliem zinātniskiem faktiem. Vakcinācijas aizstāvji klaji noliedz vakcinācijas sekas, taču šim noliegumam nav absolūti nekāda zinātniska pamatojuma. Vakcinācija kalpo farmaceitiskajai industrijai, nevis cilvēku veselībai. Farmaceitiskā industrija un valdības publikai deklarē, ka vakcīnas ir drošas un efektīvas, taču arvien vairāk cilvēku veselības aizsardzības jomās novēro vakcinācijas sekas – tai skaitā neatgriezenisku invaliditāti un nāves gadījumus.

Pat oficiālie pro-vakcinācijas rupori atzīst, ka par 90-99% vakcīnu seku nemaz netiek ziņots. Tas nozīmē, ka mēs patiesībā mēs nemaz precīzi nezinām, cik milzīgā mērogā sastopamas vakcinācijas negatīvās sekas, līdz ar to kalkulācija, vai vispār no vakcinām ir kaut kāds (ja vispār!) labums, ir neiespējama.

Vakcīnu politikā ir milzīga pretruna: ja vakcīnas tiešām būtu tik drošas un efektīvas, kā mums tas tiek stāstīts, tad tām nebūtu vajadzīga nekāda reklāma, kur nu vēl piespiešana, jo cilvēki paši tās izvēlētos.

Modernās vakcinācijas ēras laikā ir bijuši visdažādākie konflikti par visa veida vakcīnām. Vakcinācijas politiku un likumdošanu regulē farmaceitiskā industrija. Mēs vairs nevaram pilnībā uzticēties medicīniskajai literatūrai, jo to, kas tiek publicēts, milzīgos apjomos ietekmē nauda un farmaceitiskās industrijas intereses: mums ‘pūderē smadzenes’ ar manipulētiem pētījumiem.

Šeit vēl nepieciešams piebilst par vakcinēšanas enerģētisko būtību, tas veido energoinformatīvu piesaisti pie attiecīgā egregora un ieliek programmu slimot un būt atkarīgam no šīs sistēmas visas dzīves garumā. Labā ziņa ir tā, ka šo, tāpat kā visu citu zemu vibrāciju draņķību, no sevis iztīrīt var, ja ar to pastrādā, bet pie atbilstošas vibrāciju frekvences nekādi vīrusi klāt neķeras- tā ir vienīgā, dabiskā un patiesā imunitāte – viss šis ir slimības, atkarība un nāves industrija, kas barojas no ciešanām.