Skumja dvēsele nogalina Tevi ātrāk, daudz ātrāk, kā mikrobs.
/Džons Steinbeks/

Uz šo brīdi simtiem miljoni bērnu un pieaugušie atrodas vai nu karantīnā, vai apstākļos, kad atļauta ir tikai iziešana galējas nepieciešamības situācijā, turklāt ieturot nedabisku distanci vienam no otra. Jo valdība ir pateikusi, ka tas esot labākais veids, kā pasargāties no vīrusa. Taču neviens nerunā par to, kādas ir šīs metodes jeb sociālā eksperimenta sekas, ko tas atstāj uz cilvēku psiholoģiju. Taču par šo tēmu ir publicēti veseli 13 pētījumi. Vismaz tik daudz un tie ir publiski pieejami.

Kas ir sociālā jeb šai gadījumā – fiziskā distancēšanās? Tā tiek definēta kā pasākumu kopums bez farmakoloģijas līdzekļu pielietošanas, kas palīdz ierobežot vīrusu izplatību, ieturot distanci vienam no otra. Taču neatkarīgi no tā, vai šāds pasākums ir vai nav efektīvs vīrusu transmisijas ierobežošanai, tas vienmēr noved pie psiholoģiskām sekām un izkropļojumiem komunikācijā un sabiedrības kā vienota organisma funkcionēšanā.

Šajos 13 pētījumos tiek demonstrēts tas, ka sociālā izolācija patiesībā palielina mirstības risku.
https://www.greenmedinfo.com/…/13-studies-reveal-how-social…

Tie ir dažādos laika periodos veikti sociālie pētījumi, sākot jau ar 20gs 60tajiem, līdz mūsdienām. Var iepazīties ar katru no tiem atsevišķi, bet kopējā doma tajos visos ir aptveni viena un tā pati.
Piemēram, pašā pēdējā no tiem ir skaidri definēts tas, ka sociālā izolācija ir tikpat liels mirstības riska faktors, kā smēķēšana un pat lielāks, nekā augsts asinsspiediens.

Bet šajā, 1997. gada pētījumā ir paskaidrots, ka tieši tie, kuri komunicē normāli un kam ir dabiskas sociālas attiecības, ir mazāk pakļauti saslimšanas riskam ar tiem vīrusiem, kas izraisa saaukstēšanos, kā arī mazāk tos izplata apkārtnē.
https://pubmed.ncbi.nlm.nih.gov/9200634/

Savukārt 2015. gada pētījums savelk paralēles starp bezdarbu un mirstības risku – tur secināts, ka īpaši vīriešiem pēc tam, kad viņi zaudējuši darbu un nespēj nodrošināt savas ģimenes, mirstības risks palielinās līdz pat 85%
https://www.ncbi.nlm.nih.gov/pmc/articles/PMC4677456/…

Un arī profesionālo mediķu žurnāls Lancet jau šogad ir publicējis apkopojumu par karantīnas psiholoģiskajiem efektiem. Tajā tiek secināts, ka atdalīšana no mīļajiem un tuvajiem, brīvības zaudējums, neziņa, garlaicība un pārējie šādi faktori spēj radīt dramatiskas sekas. Rodas iekšējas dusmas, tieksme uz pašnāvību. Tur ir teikts, ka šīs post-traumatiskās sekas var saglabāties līdz pat 3 gadiem pēc šādas karantīnas beigām.
https://www.thelancet.com/…/PIIS0140-6736(20)3046…/fulltext…

Nu lūk – vai valdība ir konsultējusies ar psihologiem, vai ir izstāstījusi sabiedrībai to, kādas sekas rada visa šī drakoniskā un straujā cilvēku ierobežošana? Vai kādam vispār ir saprotama kopējā aina, kāda šī sabiedrība būs pēc tam, kad šis viss ‘kaut kad’ beigsies?

Bet es taču visu laiku saku, ka šī afēra ar vīrusu tieši tāpēc arī ir izveidota, lai varētu šādus eksperimentus veikt – nevajag jaukt cēloņus ar sekām. Viss šis eksperiments ar sabiedrību nav sekas kaut kādam vīrusam, kā mums to pasniedz. Tas ir pats cēlonis vīrusa histērijas aizsegā. Bet sekas no tā visa kopā ar ekonomikas sabrukumu būs simtiem reižu smagākas, nekā tad, ja to ļautu vienkārši izslimot tāpat, kā parasto gripu un neceltu par to histēriju. Bet viss ir izveidots tā, lai šo eksperimentu varētu veikt.

Lai radītu jauna tipa, paklausīgu un izdresētu sabiedrību, kura pati ziņos par ikvienu atšķirīgo attiecīgām policejiskām iestādēm, vispirms ir jāsarauj dabiskās saites, sociālie kontakti, jāpadara katrs indivīds par vilku citam – viss šis patiesībā ir šausminošs pasākums visas planētas mērogā, kurā uzbrukums tiek veikts pašai cilvēcībai un humānismam kā tādam.

Jo dabiska cilvēka tieksme, ja viņš jau nav psiholoģiski izkropļots, ir socializēšanās, vajadzība sadarboties, palīdzēt vienam otram – taču tagad tas viss ir aizliegts. Tu nevari pat pieiet klāt otram, jo nav paredzama arī viņa reakcija, nerunājot jau par to, ka tas pats par sevi kļūst krimināli sodāma darbība. Tas ir prātam neaptverami un cik daudzi no mums vispār ir aizdomājušies par to?

Tieši tas ir primārais un galvenais pārbaudījums gan katram atsevišķi, gan sabiedrībai kopumā, vai mēs to spēsim izturēt, vai arī psiholoģiskā apstrāde ar histēriju, paniku un karantīnām mūs izmainīs līdz nepazīšanai. Daudzus diemžēl jau ir izmainījusi un tāpēc mēs redzam jauniešus, kuri grūž vecu tantiņu pie kases tā, ka tā nokrīt – bet tas vēl ir pie pilniem veikalu plauktiem. Kas notiks tad, kad tie kļūs tukši?

Bet visi šajos pētījumos minētie faktori atstāj ļoti ilgspēlējošu ietekmi uz katra indivīda un sabiedrības psiholoģisko stāvokli kopumā. Visticamāk, ka visi šie karantīnu ieviesēji to tīri labi zina un tieši tāpēc arī dara visu vajadzīgo, ignorējot visas sekas tam, ko šis eksperiments tālāk būs radījis.
Bet sekas būs un tās būs pamatīgas. Patiesībā nekas jau vēl nav sācies.

Ko tad mēs varam darīt? Pats galvenais – nezaudēt cilvēcību.