Kā personība, Daļa Gribauskaite Lietuvā nav nekas īpašs – tādu nepateicīgo (augstāko izglītību ieguvusi Ļeņingradā un strauju karjeru taisījusi Lietuvas komunistiskās partijas kāpnēs, kur sasniegusi citiem sava vecuma PSKP biedriem bez spēcīgas “aizmugures” nesasniedzamus augstumus) tur tagad ir daudz. Varbūt, ka viss, ko mēs par viņu zinam nav īsts, varbūt, ka viss notika ne tā kā mums tagad par viņu stāsta, varbūt, ka viss viņas dzīvē bija citādāk, un viņa ir pavisam kas cits kā mums šodien liekas, bet 2016. gadā viņa ir aizliegusi publicēt par sevi arhīvos atrodamos objektīvos, neapstrīdamos materiālus un tāpēc mums nav viņas pašas patiesā dzīves stāsta, bet jāiztiek ar alternatīvajos avotos esošo.

Nav manu pārdomu mērķis “izgaismot” šo Lietuvas dzīves Daļu, bet, kā pēcpadomju laika Baltijas politiskā un valsts darbiniece viņa ir spožs piemērs, kurā mēs tādā vai citādā veidā redzam visus “brīvās” Baltijas politiskos, valsts aparāta un sabiedriskos darbiniekus. Viņā ir mazliet no katra un katrā ir kaut kas no Daļas Gribauskaites un tāpēc viņa ir simptomātisks, kā vēlākā padomju laika, tā arī tagadējā politiskā un valsts darbinieka portrets.

Jāsāk ar to, ka viņa ir Padomju Lietuvā augstā stāvoklī bijusī tā laika valsts darbiniece, kura nav lustrēta (lustrācija ir profesiju aizlieguma attiecināšana uz padomju un Partijas darbiniekiem) un tagad ieņem visredzamāko – prezidentes amatu un, tajā esot, pārkāpj visu, uz kā padomju laikā savu dzīvi veidoja.

Tagad viņa pasniedz ordeņus un ziedus tiem, uz ko mežā šāva viņas tēvs sarkanais partizāns un NKVD darbinieks – mežabrāļu apkarotājs. 1985.gadā viņš par to saņēma Tēvijas kara ordeni. Protams, bērniem nav jāatbild par vecākiem un bērniem gadās nomaldīties no vecāku ierādītā ceļa, taču tā tas nebija šajā gadījumā.

Viņa izauga labi situētā ģimenē, labā elites rajona nama dzīvoklī un mācījās elites vidusskolā, kur savlaicīgi kļuva par oktobrēnu, pionieri un komjaunieti, bet par partijas biedri kļuva tūlīt ar augstākās izglītības diploma saņemšanu Ļeņingradā, kas nu gan ir ļoti rets gadījums. Tūlīt pēc Ļeņingradas viņa atgriežas Viļņā un iekļūst tur, kur parastais mirstīgais lietuvietis neiekļūst. Varētu jau to palaist neievērotu, bet mācību laikā Ļeņingradā studente nedzīvo kopmītnē, bet atsevišķā dzīvoklī Ļeņingradas centrā – namā, kas tolaik bija VDK darbinieku dzīvojamajā fondā.

No viņas Ļeņingradas laika klīst dažādi stāsti par “medus lamatiņām” – VDK ārējās novērošanas dienesta intermeitenes darbu ar ārzemniekiem, bet tā ir viņas personiskā problēma, kuru, kā nepierādāmu (VDK nekad to neapstiprinās – VDK nekad neatklāj savu aģentūru – “čekas maisi” ir dezinformācija un “čekas Trojas zirgs” “atmodniekiem” – īstās vietas norādījums “atmodnieku neatkarībai”) un mums nevajadzīgu – nekā visu citu neietekmējošu, neizvērtēsim.

Mūs interesē pavisam citas lietas. No viņas padomju laika dienesta karjeras personiskās lietas ir pazudušas 17 lapaspuses. Viņai ir trīs dažādas, atšķirīgos laikos koriģētas biogrāfijas. Viņa ir aizliegusi izpaust ar savu dzīvi saistītus faktus. Te var piekrist, ka katram Cilvēkam ir tiesības uz viņa personiskās dzīves neaizskaramību un noslēpumu, bet nekā nevar piekrist tam, ka visaugstākā valsts amata pildītājs slēpj savu pagātni – to, kas un kad bijis un kādos apstākļos tur nokļuvis. Tautai, ja lietuvieši par tādiem tiek savu vadītāju uzskatīti, ir tiesības un pienākums zināt to, kas ir viņu vadītāji.

Šajā gadījumā tāda rīcība no Daļas (man patīk viņas vārds Daļa – Dala – Dalā – Dalī – Dalida) puses ir pielīdzināma krāpniecībai – kāršu afērai – lietuviešu maldināšanai un muļķošanai, bet vispār ir augstākā mērā necieņa pret tiem, kā prezidente viņa ir (ja tiešām ir lietuviešu prezidente, bet ne ASV intermeitene). Nu, bet tā nu ir viņas un lietuviešu darīšana – viņu “ģimenes dzīve”.

Mani interesē ar viņas izglītību saistītais. Ļeņingradā viņa mācījās Ļeņingradas Valsts Universitātes ekonomikas fakultātē (vakara nodaļā, bet dienā it kā, pēc neapstiprinātiem faktiem, strādājusi kažokādu izstrādājumu uzņēmuma kontroles dienestā), kur viņa ar augstāko novērtējumu, teicami kārtojot arī politekonomijas (kas, kā mums tagad stāsta, esot viltus zinātnes) un zinātniskā komunisma eksāmenus, aizstāvēja savu diplomdarbu par tēmu “Sociālisma veidošanās likumsakarības un nacionālās īpatnības (Polijas Tautas republikas piemērā)”.

Un te nu man ir jautājumi:

– Kā, apgūstot “viltus zinātni” un šodien kapitālistu propagandas tik zemu vērtētajā (tāpēc nemitīgi reformētajā un izskaustajā) padomju izglītības sistēmā iegūstot tik “nepatiesas, neīstas, vienpusīgas un melīgas propagandas ziņas” par “dzīvotnespējīgu parādību”, ar to, kas tagad tiek izskausts kā “laika garam neatbilstošs, novecojis un neproduktīvs – stagnants un padomiskuma domāšanas palieka”, var secīgi:

a) būt mūsdienu Lietuvas ZA zinātniskā sekretāre,

b) būt Lietuvas ekonomisko sakaru ministrijas Eiropas departamenta direktore,

c) būt Lietuvas vēstniecības ASV pilnvarotā ministre,

d) būt finansu vice-ministre un vadīt Lietuvas sarunas ar Starptautisko Valūtas fondu,

e) būt ārlietu vice-ministre,

f) būt Lietuvas finansu ministre,

g) būt Eirokomisijas budžeta un finanšu plānošas komisāre,

h) būt Eirokomisijas kultūras un izglītības komisāre?

Un te nu ir jāizdara izvēle starp diviem iespējamajiem secinājumiem. Pirmais ir tāds, ka laikam jau toreiz Ļeņingradā un vēlāk Maskavā aspirantūrā pie PSKP CK Sabiedrisko Zinātņu Akadēmijas viņa ir ieguvusi īstas zināšanas un tad jau Padomju izglītība bijusi īsta, patiesa un laba, bet tad jau sociālisma ekonomika arī bijusi īsta, patiesa un laba, jo īstas, patiesas un labas zināšanas var iegūt tikai par īsto, patieso un labo. Tad iznāk, ka mūsdienās piekoptā Padomju dzīves apspļaudīšana ir melīga…

Redz, ko dara Padomju diploms Eirokomisāres, prezidentes, ministres un ZA zinātnieces kabatā…

Otrais ir tāds, ka laikam jau, lai ieņemtu šos augstos posteņus, nekādas īstas zināšanas nav vajadzīgas – pietiek ar kaut kādiem “vāciņiem” ZA zinātnieces, ministres un prezidentes kabatā.

Kaut kā tā jocīgi sanāk…

Taisni žēl paliek – tikai nezinu kā – tā kā sevis, tā kā mātes, tā kā Dzimtenes žēl…

Te nu katram pašam ir jāizdara sava izvēle…

Bet tālāk nāk jau pavisam jocīga lieta…

1983.gadā Daļa iestājas tur, kur parasti “mirstīgie” Padomju Savienības iedzīvotāji nekad neiekļuva – PSKP CK Sabiedrisko Zinātņu Akadēmijas aspirantūrā, kur 1988.gadā aizstāvēja ekonomisko zinātņu doktora kandidāta grādu ar disertāciju par tēmu “Personiskā un sabiedriskā īpašuma attiecības personiskās palīgsaimniecības funkcionēšanā”. Tajā starp Ļeņina, Marksa un citu politekonomistu darbu citātiem ir arī viņas pašas, domājams pašrocīgi, rakstītas rindas. Ja var ticēt pieejamiem avotiem, tad tur, cita starpā, ir rakstīt arī sekojošais:

“Padomju vara uzvarēja buržuāziskā zemē, kurā bija spilgti izteikta buržuāziski nacionālistiska politika ar tradicionāliem pretpadomju uzskatiem, kurā valdības, buržuāziskā propaganda veica apmelojošu darbību,” un vēl “Šķiras ienaidnieki republikā notiekošās sociālistiskās pārmaiņas centās apturēt ar nežēlīgu teroru, draudiem, šantāžu, partijas un padomju aktīva, kolhozu kustības organizatoru iznīcināšanu. No šķiras ienaidnieku rokām pēckara gados gāja bojā vairāk kā 13 000 cilvēku.”

Tagad Daļa ar ziediem sveic un pasniedz ordeņus tiem “šķiras ienaidniekiem, no kuru rokām pēckara gados gāja bojā vairāk kā 13 000 cilvēku” – bet, tas nu tā – ej nu saproti tās sievietes – šodien viens – rīt cits…, bet tas uz mums neattiecas.

Uz mums attiecas pavisam kas cits un proti – uz tādiem pamatiem PSRS PSKP CK Sabiedrisko Zinātņu akadēmijā iegūtais zinātņu kandidāta grāds vēlāk, jau “brīvajā” Lietuvā tiek ar paaugstinājumu nostrificēts par sociālo Zinātņu doktora grādu. Tādā kārtā “neatkarīgajā” Lietuvā šī darba ideoloģiskā bāze un zinātniskais saturs tiek atzīsts par Lietuvai augstvērtīgāku nekā to sev novērtēja PSRS PSKP CK SZA!

– Zēni, ko jūs tur smēķējat?

Daļa man to nav teikusi, bet es pieņemu, ka ar tādiem – disertācijā paustajiem uzskatiem un citātiem nevar būt NATO un ES dabībvalsts prezidente Lietuvā un tāpēc, es tā domāju, ka viņa savus uzskatus ir radikāli mainījusi (bet varbūt ar, ka nē…) un tagad domā pavisam ko citu – ir atteikusies no tā, ko rakstīja savā disertācijā – tātad ir atzinusi to par nepareizu un nekur nederīgu – bez jebkādas vērtības esošu. Bet tad ir tāds jautājums:

– Ja Daļa atsakās no disertācijas satura, tad taču viņa atsakās arī no disertācijas, vai ne?

– Un ja viņai nav disertācijas, kā tad viņai var būt uz tās pamata iegūtais “viltus” zinātņu kandidāta grāds?

– Un kā šo bezdisertācijas “viltus” zinātņu kandidāta grādu varēja nostrificēt par “īsto” zinātņu doktora grādu?

– Kā padomju “viltus zinātne” Lietuvā kļuva par mūsdienu “īsto zinātni”?

– Kāpēc Daļa, atsakoties no disertācijas satura, neatsakās no uz šī satura pamata iegūtā Zinātņu doktora grāda?

– Vai arī viņa to patur tāpēc, ka nav atteikusies no disertācijas satura?

– Vai arī tas viss ir vieni lieli meli, tikai meli un nekā cita, kā tikai vieni vienīgi meli?

Jā, tas ir viens liels jautājums…

Un tagad seko trešais un pēdējais Daļas politiskās izglītības stūrakmens.

1991.gadā viņu nosūta uz Vašingtonu (tāpat kā Venecuēlas Guaido) uz Džordžtaunas universitāti starptautisko ekonomisko sakaru institūtā. Mēs tagad jau zinām, ka Džordžtaunas universitāte ir ASV specdienestu un aģentūras kadru kalve. Džordžtaunas absolventi ir līdz pēdējam uzticīgi ASV valdībai un strādā tās interesēs – izpilda ASV valdības norādījumus.

Neatkarība nozīmē neatkarīgu, neviena neietekmētu lēmumu pieņemšanu. Neviens nevar sēdēt uz diviem ķebļiem. Neviens nevar būt divu kungu kalps.

– Tad kā ASV interesēs strādājoša prezidente var vadīt neatkarīgu un suverēnu Lietuvu?

– Tad kā Lietuva var būt neatkarīga, ja to vada no ASV diktāta atkarīga prezidente – ASV aģente Lietuvā?

– Tad kā – Lietuviešu vai āmurikašku interesēs Lietuvas politiku virza ASV paklausīgā Daļa?

Viņa tāda nav vienīgā. Mēs labi atceramies kā 90-tajos gados arī no Latvijas pulciņiem vien visvisādi valsts iestāžu, radio, TV un politiskie darbinieki turp un atpakaļ migrēja uz Vašingtonu “mācīties”, “stažēties” “kvalificēties” un “pārprofilēties”, lai, Latvijā atgriežoties, te veidotu jauno “brīvās un neatkarīgās” Latvijas dzīvi. Visur, kur vien paskaties, mums pretī gudri smaida, kāda Vašingtonā augsti mācīta kundziņa vai kundzītes seja…

/Sociālpsiholoģijas asociācija/

Aivis Vasiļevskis