Motīvs. Bez tā nav iespējama neviena darbība. Mēs piedzimstam jau ar bāzes motivācijām, kuras nosaka mūsu fiziskās vajadzības. Taču, jo vairāk iepazīstam apkārtējo pasauli, uzņemam sevī tās informatīvās īpatnības, jo vairāk parādās dažādu motivāciju. Bet bieži vien mūsu izvēle – nemaz nav mūsu.

Tā drīzāk ir mūs formējošās vides izvēle. Jebkurai cilvēka darbībai sākotnēji ir motīvs. Un atkarībā no tā, kādi ir šie ieliktie motīvi, tādas rīcības cilvēki arī veic un pa tādu ceļu virzās.
Un mūsdienu pasaule ir uzbūvēta tā, ka ieprogrammē cilvēkos ne tās labākās motivācijas. Tās lielāko tiesu ir izteikti egoistiskas. Kāpēc tā notiek un kam tas ir izdevīgi?

Ir viedoklis, ka 90% informācijas, ar kuru mēs ikdienā saskaramies, ir transnacionālo korporāciju apmaksāta. Kas tad tā par informāciju un vai tā aprobežojas tikai ar pazīstamu reklāmu?
Šo korporāciju ziedu laiks ir 20gs beigas un 21gs sākums. Ja 20gs pasaulē galvenokārt notika ideoloģiju cīņas un tika pielietoti plaša mēroga bruņoti konflikti, tad 20gs beigās sākās jauna ēra – nestrukturālās pārvaldes ēra. Atšķirībā no iepriekšējās, šeit galvenais kaujas lauks ir cilvēku apziņas. Šodien galvenās sacīkstes notiek ne vairs tradicionālo ieroču ražošanā, bet tajā, kurš izstrādās veiksmīgāku manipulācijas stratēģiju – šodienas galvenais ierocis ir reklāma un masu apziņas hipnoze.

Reklāma – dzirdot šo vārdu, visiem parasti rodas visai līdzīgas asociācijas- to ievieto pašā interesantākajā kādas filmas brīdī, to līmē sabiedriskajā transportā, tā gāžas pār mums no TV, radio, no visas apkārtnes. Bet tā ir tikai aisberga redzamā daļa. Patiesībā reklāma ir tie 90% informācijas, ar kādu mēs saskaramies ikdienā. Patērētāju laikmetā reklāma ir kļuvusi par galveno progresa, jebšu pareizāk teikt, regresa dzinējspēku.

Šodien viss, ko mēs redzam TV, dzirdam pa radio, viss, par ko dzied dziesmās, visas dīvainās koncepcijas, kuras izplatās internetā, tas viss ir reklāma. Tikai nedaudz slēpta reklāma. Kā tas strādā? Vienkārši- var cilvēkiem apnicīgi zombēt, piemēram, alus reklāmu, bet ja cilvēks nav uzsēdināts uz alkohola patēriņu, tad šo kaitīgu produktu viņš nepirks. Un tad sāk darboties slēptā reklāma – alus ražotāji sāk finansēt tādas filmas, seriālus, kuros dažādi personāži regulāri dzer alu.

Pie tam nav tik būtiski, kādas šķirnes viņi lieto, tā kā visas tās tik un tā pārvalda tikai dažas megakorporācijas un visa peļņa aiziet tām jebkurā gadījumā. Tāpēc tiek reklamēta ne konkrēta šķirne, bet vispārējs uzvedības modelis – alus dzeršana, tas ir jautri, tā ir kompānija- varoņiem piemīt pozitīvas īpašības, izdevusies dzīve, tie ir izskatīgi utt. Un katram sociālam slānim pievilcības objekts tiek piemeklēts atbilstošs uztverei.

Jaunatnei pievilcīgi personāži ir nekaunīgi pusaudži, kamēr vecāka gadagājuma ļaudīm svarīgs būs varoņa sociālais statuss un ienākumi. Un alkohola ražotāji radīs šādus pozitīvos varoņus katrai vecuma un uzskatu grupai. Tādā veidā sabiedrībai tiek veikli iepotēts uzskats, ka lietot alu vai alkoholu kā tādu, tas ir modīgi, forši un pavisam nekaitīgi. Bet tas, kurš to nedara –tam kaut kas viennozīmīgi nav īsti labi. Par tādiem saka rakstnieka Volanda vārdiem- ‘vai nu smagi slims, vai nu slepeni ienīst sabiedrību’

Skumji tikai, ka šī frāze ir kļuvusi pravietiska pavisam citu iemeslu pēc – šodien apmēram tā uztver tos, kuri nepakļaujas šim spiedienam un nelieto kaitīgas vielas tā ietekmē.
Tieši tā strādā šī sistēma –cilvēkam neko nespiež darīt tieši- neviens kategoriski nesaka, kā ir pareizi dzīvot- tai pat laikā nemanāmi un noteikti iedveš to, kādā virzienā ir pareizi kustēties. Aktīva destruktīvo koncepciju iestrāde cilvēku apziņās sākās apmēram 20gs beigās. Jo tieši tad sākās arī neredzēts transnacionālo korporāciju uzplaukums. Un tā pēdējo 30-40 gadu laikā sabiedrība “attīstītajās” valstīs ir pilnīgi pakļauta patērētāja filozofijas ietekmei.

Šī paradigma orientē sabiedrību uz to, ka visa dzīves jēga ir nekur citur, kā preču un pakalpojumu patērēšanā. Uz to ir jāvērš visa uzmanība. Katram tiek piedāvāts vienkāršs dzīves šablons –taisīt karjeru, sapelnīt pēc iespējas vairāk naudas, atlikt visu citu attīstību un viss tikai tāpēc, lai šajā dzīves periodā patērētu maksimālu daudzumu preču un pakalpojumu.

Īpašu lomu šajā patērēšanas sistēmā ieņem tāda vadības svira kā mākslīga lietu ‘novecināšana’. Piemēram, mierīgi var lietot tālruni, kurš iegādāts 2000 gadā. Taču ja to darīs ar jaunmodīgiem viedtālruņiem bruņotu patērētāju klātbūtnē, tas neizbēgami izraisīs smieklu un apvainojumu kaudzi. Jo ar tādu lūzni var staigāt tikai…nu kas? Paši izdomāsiet. Svarīgi ir saprast, ka šāda reakcija nebūt nav pašu cilvēku izvēle – tiem vienkārši iemācīja domāt šādā veidā, lai tie sacenstos viens ar otru jaunāku modeļu pirkšanā.

Tajā slēpjas sistēmas nelietība – tā darbojas pašu upuru rokām, piespiežot viņus būt destruktīviem un izpostīt savas dzīves. Tieši tāpēc šāda vardarbība, kura notiek nemanāmi, patiesībā ir daudz bīstamāka, jo tad cilvēks nespēj pat saprast to, kas tas patiesībā ir- jo uzskata par paša izvēli. Patiess ir teiciens – labākais vergs ir tas, kurš nenojauš to, ka tāds ir.

Patērētājiem ilgi un uzstājīgi iedveš, ka tālruņi jāmaina vismaz katru gadu, cilvēks bez viedtālruņa mūsdienās ir jocīgs, vegāns vai atturībnieks ir tikpat dīvains. Un tā cilvēks, pat apzinoties to, ka visādi mūsdienu gadžeti viņam nemaz nav vajadzīgi, beigās ir tik ļoti ietekmēts no šādas sabiedrības, ka iegādājas kaut ko no tā. Sliktākajā gadījumā psihes zemākā daļa nospēlēs tā, ka sajutis piederību šai mūsdienu ‘elitei’, cilvēks pats sāks izturēties neiecietīgi pret tiem, kuri vēl nav sev sapirkuši pēdējos modes kliedzienus.

Un tādā veidā darbojas visas nozares. Ikviens, kurš cenšas salauzt šo sistēmu kaut tikai savā personiskā dzīvē, sastapsies ar reklāmas nozombēto patērētāju pretestību. Katrs, kurš iet šo ceļu, zina, par ko ir runa. Ja jūs esat ilgus gadus lietojis alkoholu un gaļu, pamēģiniet tagad paziņot saviem radiem un draugiem, ka no visa tagad atsakāties.

Ar dažiem retiem izņēmumiem reakcija parasti ir neadekvāta vai pat klaji agresīva. Un atkal var teikt, ka paši cilvēki pie šīs reakcijas nav vainīgi- tā nostrādā visu šo destruktīvo programmu ietekme, kādas ir instalētas apziņā dzīves laikā. Ja cilvēks visu dzīvi ir domājis, ka alkohols, tas ir gluži pārtikas sastāvdaļa, bez tā nevar neko nosvinēt, bez tā draugu barā nav jautrības, tad kā viņš var adekvāti uztver to, ka viņa draugs, ar kuru tas viss kopā darīts, no tā pēkšņi atsakās? Tāpēc arī šos cilvēkus var saprast, viņi ir kļuvuši par reklamētā dzīvesveida upuriem. Viņi no tiesas uzskata, ka aptrakušo atturībnieku ir nepieciešams atgriezt ‘normālā kompānijā’, kur visi indējas ar alkoholu.

Tieši tāpat ir ar gaļu. Gandrīz katram cilvēkam no bērnības ir stāstīts, ka gaļa ir absolūti nepieciešams produkts. Un pirmais jautājums cilvēkam saistībā ar veģetārismu ir ‘a ko tad ēst’? It kā cilvēks neko citu, izņemot gaļu, nemaz neēstu- salāti no gaļas, zupas no gaļas, putras, deserti, tējas, saldumi, viss no gaļas. Nekāda bada nāve cilvēkam nedraud. Taču ikvienam ‘tradicionālās pārtikas’ aizstāvim apziņā jau ir instalēta programma, kura liek reaģēt agresīvi uz jebkuru ideju izmainīt to. Un arī tas ir izdevīgi transnacionālām kompānijām. Ir labi redzams, ka reakcija uz to vienmēr ir līdzīga – tiek piesauktas olbaltumvielas, B12, cilvēks esot visēdājs un veselība tiks sabeigta – standartfrāzes, ko iezombējušas tās pašas korporācijas, kuras arī finansē attiecīgu reklāmu, ‘pētījumus’ un uzskatus.

Piemēri ar alkoholu un gaļu ir tikai paši spilgtākie. Bet sistēma tā strādā uz visu. Tā ir visai vienkārša – ar slēptās reklāmas palīdzību iedvest tai vajadzīgās idejas. Bet mazākums tiks izsmiets un agrāk vai vēlāk kļūs par vairākumu. Ja kāds arī spītīgi paliks pie sava, tad vairums tik un tā nodrošinās vajadzīgo peļņu.

Katrs var pats izanalizēt visus savus ieradumus un rituālus. Tas pats Jaunais Gads, no bērnības ir iepotēts, ka ir nepieciešams izcirst simtiem tūkstošu mazo eglīšu, nodarot postu ekosistēmai. Un katram ir obligāti jāatnes tāda mājās, samaksājot tiem, kuri šo biznesu piekopj. Pēc neilga laiciņa to mierīgi izsviest kopā ar simtiem tūkstošiem citu. Kam tas viss ir vajadzīgs?

Rietumu kapitālismā nemitīgi iestāsta no agras bērnības, ka galvenais, tas ir gūt baudu. Bauda ir pats galvenais. Par to, ka šī bauda nes postu apkārtējiem cilvēkiem un dabai, nav pat runas, bet paradokss ir tajā, ka šīs baudas bieži vien ir kaitīgas arī pašam patērētājam. Bet šī filozofija ir tik dziļi ierakstīta apziņās, ka spēj piespiest cilvēkus ignorēt veselo saprātu un pat savu veselību.

Veselība, tā ir tāda lieta, kura tiek dota uz visu mūžu. Taču traģiski ir tas, ka patērētāju filozofijas apstulbotie sāk slimot jau 30 gados, bet mirst bieži vien jau ap 60. Reklāmas tā zombē patērētājus, ka tiem atslēdzas pat pašsaglabāšanās instinkts un tie nodara postu paši sev. Par to, kādu postu planētai nodara patērētāju industrija, ir jau desmitiem filmu. Tai skaitā par gaļas industriju- bet vai tas kādu satrauc, izņemot tos, kuri jau pārstājuši to lietot? Tāda rakstura informāciju skatās diemžēl tikai tie, kuri jau spējuši atbrīvoties no vajadzības lietot nogalinātu dzīvu būtņu miesu pārtikā.

Šodien vairums sabiedrības piekopj parazītisku dzīves veidu. Ja pajautā vidēji statistiskam cilvēkam, ko viņš dzīvē vēlas, tad atbildes ir visai šabloniskas- labu darbu, māju, mašīnu, iekārtot bērnus labā skolā utt. Un tas ir viss? Izglītoties, attīstīties garīgi, izpildīt dvēseles uzdevumus, atstāt pasauli labāku un tamlīdzīgas intereses min retais.

Jāpelna naudiņa- lūk, ierastā motivācija. Un tā ir sabiedrības norma – nauda kā mērķis, nevis līdzeklis mērķa sasniegšanai. Jaunākās paaudzes pārstāvji, kuri visvairāk pakļauti šai hipnozes industrijai aizvien biežāk kā vienīgo motivāciju redz iespējas patērēt vairāk un jaudīgāk. Jo izklaides un zīmolu lietas maksā dārgi.

Tikai gribas to visu ne jau pašiem cilvēkiem, bet tiem, kuri ieguldījuši milzu naudu un pacietību, lai tādu paaudzi izaudzinātu, instalētu apziņās visu šo filozofiju. Biznesa noteikumi ir ļoti vienkārši – vispirms ieguldīt, tad pelnīt.
Transnacionālās korporācijas iegulda miljardus visā šajā informatīvajā karā, kurš ir vērsts uz šo destruktīvo uzstādījumu iepotēšanu smadzenēs, kuras motivē uz patērēšanu, parazitēšanu un pašiznīcināšanos. Un rezultātā tās pelna miljardus uz to apmigloto prātu rēķina, kuri gatavi vergot 12h dienā, jo naudiņa jāpelna, bet tad visu to iztērēt uz pašiem sev kaitīgām lietām.

Ar patērēšanu un sistēmu, kura to vada, ir viss skaidrs. Bet seko jautājumi- ko tad iesākt un kas vainīgs? Nav tik būtiski, kas vainīgs, jo no vienas puses pasauli tādu veido korporācijas, bet no otras puses to veido paši cilvēki, kuri pakļaujas šai sistēmai. Svarīgāks ir jautājums par to, ko darīt.

Vispirms ir jāatzīst, ka pastāv šī vadība. Tas, ka labākais vergs ir tas, kurš par to nezina. Lai atbrīvotos no šīm važām, vispirms ir jākļūst par mazāk ērtu vergu- saprast, kā notiek manipulācija un ka lielākā motivāciju daļa ir mums iebarota.
Tālāk ir vērtīgi pakļaut dziļai analīzei visas tās darbības, ko esam ieraduši veikt. Kā jau minēts sākumā, katrai rīcībai ir motīvs. Ar to arī jāsāk – ar motīva pārbaudi.

To var darīt uz jebkura pirkuma piemēra. Ja ir radusies vēlēšanās kaut ko iegādāties, ir jāuzdod sev jautājumi- vai tas tiešām ir tik ļoti nepieciešams, kāpēc, vai tā palīdzēs attīstīties, vai atnesīs kādu labumu pašam un apkārtējiem? Vai tas netiek pirkts tāpēc, ka to uzstājīgi reklamē vai kāds dod padomus? Arī citu cilvēku padomi ir jāizvērtē, jo lielāko tiesu tie tikai retranslē to pašu reklāmas hipnozi, kādai pakļauti ir paši. Jāizvērtē arī padomi no tiem, kuri ir jelkādā veidā ieinteresēti šādas lietas pārdošanā.

Spēcīgākais ierocis ir apzināšanās. Ja pirms katras savas rīcības cilvēks sev jautās par motīvu, viņš var kļūt brīvs no visa tā, kas tiek uzspiests no malas – nekādas slēptās reklāmas, hipnoze un zombēšana nespēs ietekmēt cilvēku, kurš ir sācis iet Apziņas ceļu. Tas ir līdzīgi kā antivīruss, kurš uzreiz piefiksē mēģinājumu ielauzties un inficēt datoru ar svešu programmu, kura tam kaitē – šāda programma ir jāizstrādā arī savā apziņā.

Aivis Vasiļevskis