Ar šo es vēlētos aizsākt tādu kā rakstu sēriju par to, tieši kā mēs tiekam kontrolēti un no kā mums ir jāatbrīvojas pašiem sevī, lai to nevarētu darīt no ārpuses. Par to būs vairāki raksti. Bet šoreiz par pašu pamata sistēmu -bailēm.

Šodien mēs piedzīvojam pasauli, kura ir iekritusi panikā. Cilvēku smadzenes atrodas panikas stāvoklī. Kāpēc tā notiek? Jo ir ieslēgts paranojas slēdzis. Par to ASV psiholoģe Martha Stout ir uzrakstījusi grāmatu ar tādu pašu nosaukumu “The Paranoia Switch”, kura iznāca 2007. gadā.
https://www.hpb.com/produ…/the-paranoia-switch-9780374229993

Vai jūs atceraties 2001. gada 18. jūniju? Ko jūs darījāt, ko ēdāt, ko satikāt, kas bija pa TV? Diez vai, ja vien tajā dienā nebija kāzas vai kaut kas ļoti nozīmīgs. Toties gandrīz visi atceras to, kur viņi bija un ko darīja 9/11. Ne jau tāpēc, ka tajā dienā precējās vai būtu vienkārši lieliska atmiņa. Arī es to dienu atceros – tajā brīdī biju augstskolā lekcijās un tur ieslēdza tiešraidi tam notikumam.

Atcerēšanās notiek tāpēc, ka tajā brīdī notika paranojas slēdža iedarbināšana. Citam vairāk, citam mazāk. Par to, kā darbojas cilvēka smadzenes, var klausīties attiecīgas lekcijas, bet īss kopsavilkums ir tāds, ka spēcīgs traumatisks efekts, īpaši vizuāls, ietekmē tā saukto amigdalu – tas ir smadzeņu centrs, kurš atbild par bailēm un agresiju Tas tiek intensīvi stimulēts un tāpēc arī pēc traumatiskā akta beigām jebkāda zīme, attēls, skaņa vai vārds, kas kaut attālināti atgādina par šo notikumu, atkal stimulē šo amigdalu un cilvēkam tiek bloķēta analītiskā spriestspēja.

Marta arī atzīmē, ka starp traumatiskām pieredzēm visvairāk izceļas tās, kuras nodara paši cilvēki viens otram – tas ir agresija, izvarošana, nolaupīšana, dažādi terora akti – tie ietekmē daudz spēcīgāk nekā dabiski notikumi, dabas stihijas, satiksmes negadījumi vai tml.

Tad, kad smadzenes ir tādā veidā šokētas, tās nespēj loģiski domāt un tas atgādina īssavienojumu. Un pat neskatoties uz zināšanām par refleksiem un situācijas analīzi cilvēka smadzenes vienkārši sasalst. Un tās ir gatavas pakļauties. Priekšplānā iznāk emocijas –bailes, dusmas, agresija. Un šādi cilvēki labprāt vēlas savas bailes nomierināt, klausoties īsas, sagatavotas instrukcijas, pieņem sagatavotus rīcības planus, pat, ja tie ir neracionāli un neloģiski, tos apdomājot ar normāli funkcionējošām smadzenēm.

Kad tiek iedarbināts paranojas slēdzis, domāšana apstājas. Tieši tad nāk klājā valdības ar saviem paziņojumiem, kas šķiet izeja no situācijas, ja tiem pakļaujas. Vai varas struktūras saprot, kā darbojas šī primitvā cilvēka psiholoģija?

Uz to dod atbildi arī Marta savā grāmatā – tieši tā, bailes sējošie aģenti saglabā savu varu, izmantojot pašu cilvēku vājības. Vēsture rāda, ka pie varas esošās elites vienmēr izmanto šo slēdzi, paralēli tam norādot kaut kādu grēka āzi, kas novērš uzmanību no viņiem pašiem, pametot smadzeņu amigdalai kaulu, ko plosīt – tādā veidā tiek piemānītas veselas sabiedrības jau tūkstošiem gadu.

Tas arī notiek šobrīd atkal – visapkārt var redzēt pārbijušos cilvēkus, kuri rīkojas pilnīgi neadekvāti. Ne velti ir teiciens – muļķis baidās no vīrusa, bet gudrais – no varas.

Tieši tāpēc pats pirmais darbs, ar ko sākt atmošanās procesu, ir strādāt ar sevi – izņemt no sevis šo paranojas slēdzi – deaktivizēt amigdalu tādā veidā, ka tā pārstāj reaģēt uz šiem impulsiem. Visa kontrole balstās uz šo slēdzi- lai mēs kā sabiedrība vispār jelkad varētu iziet jaunā attīstības līmenī bez šīs kontroles, pēc iespējas vairāk cilvēkiem jāatbrīvojas no šāda slēdža. To var izdarīt ar apzināšanos, domu spēku, garīgo praksi, izsakot nodomus – tas ir pirmais un galvenais solis ceļā uz to, ko sauc par apgaismību jeb atmošanos. Bet to nevar izdarīt caur tām reliģijām, kuras tieši tāpat balstās uz bailēm no bargā Dieva soda.

Katram orgānam ir arī sava enerģētiskā jeb metafiziskā daļa -matrice un nozīme. Tāpēc protams, ka deaktivizēt amigdalu nenozīmē to izoperēt fiziski – tas nozīmē atslēgt tās enerģētisko funkciju, kur tā pārstāj reaģēt uz baiļu impulsiem un tad iestājas iekšējs miers jebkurā situācijā. Tas ir viens no garīgās attīstības pamatpostulātiem. Protams, nav runa par pašsaglabāšanās instinkta atslēgšanu, tā ir cita sistēma un tā dzīvē ir noderīga. Runa ir tieši par mākslīgi uztieptām bailēm, kurām nav reāla pamata.

Un tādiem cilvēkiem vairs nevajag un nevar uztiept ārējo kontroli, jo viņi vadās pēc savām, iekšējām morāles vērtībām, kuras atbilst harmonijas un mīlestības principiem. Tikai šādi cilvēki spēj pāriet uz jaunu evolūcijas formu, kurā nav varas kontroles un baiļu no tās.