Ja jūs uzskatāt, ka ‘civilizētajā pasaulē’ valda īsta demokrātija, preses un vārda brīvība, tad neapšaubāmi, ka tā tas ir – attiecībā uz tēmām, kuras ir atļāvusi apspriest valdošā vara, kuras kontrolē šie mediji atrodas. Taču ir tēmas, kuras nekad neatrast minētajos medijos- jā, tās nav nekur oficiāli aizliegtas, par tām raksta dažādi lokālie un privātie mediji, bet lielajos, pasaules medijos par to ir klusums- kādas tad ir šīs tēmas, par ko pieņemts klusēt?

Pašnāvību iemesli.

Par pašnāvībām tiek minēts garāmejot, bet runāt par to, ka suicīda iemesls ir slikti organizētā sabiedrība, nedrīkst nekur pasaulē. Žurnālists, kurš saistīts pusaudža pašnāvību ar sabiedrības necilvēcīgumu un atradīs vainu kapitālismā kā tādā, tiks izmests pa durvīm bez kavēšanās. Par šiem iemesliem pasaulē nerunā, ja arī runā, tad pasniedz kā katra cilvēka personisko problēmu, neiedziļinoties apstākļos. Pat, ja pašnāvībām jau vērojams masveida raksturs, kā Indijā, kur pēdējo 10 gadu laikā ap 20.000 mazo fermeru beiguši dzīves pašnāvībā, jo nav spējuši konkurēt ar milzīgajiem agrārajiem kompleksiem, par to neizlasīsiet nevienā laikrakstā.

Situācija Indija ir ļoti kritiska- bet 20.000 pašnāvību nav iemesls, lai par to rakstītu vadošie mediji- šīs nāves ir izraisījusi vietējo zemju sagrābšana lielo korporāciju vajadzībām. Neviens no žurnālistiem nerakstīs par to, ka 70% Indijas lauku apgabalu iedzīvotāju sēž uz lētajām sintētiskajām narkotikām. Ja arī par to kāds uzrakstīs, tad neviens neļaus izteikt galveno secinājumu- globalizācija katru gadu pasaulē aiznes simtiem tūkstošus dzīvju, korporāciju alkatība noved pie tūkstošiem pašnāvību.

Okeāna skābes satura paaugstināšanās.

Arī šī tēma ir tabu lielajos medijos. Neliela atruna- raksti par to reizēm izslīd cauri, bet neatspoguļo visu situācijas traģismu. Lieta ir sekojoša – mēs esam dzīvi tikai tāpēc, ka lielāko daļu ogļskābās gāzes uzsūc okeāns. Bez tā mēs jau sen būtu nosmakuši savas tehnikas radītajā piesārņojumā. Bet okeāns lēnām mirst. Salīdzinot ar 1980 gadu tajā ir par 80% mazāk lielo pārtikā lietojamo zivju. Līdz šī gs. vidum pastāv iespēja, ka dzīvība okeānā izbeigsies vispār. Bet runāt par to, ka viens šodienas kruīza laineris izmet gadā tik daudz indīgo vielu, cik miljons automašīnu –nedrīkst. Lielo kruīza kompāniju īpašnieki visādi cenšas noklusēt to ārkārtīgo kaitējumu, ko dabai nodara šie kuģi. Neviens oficiālais medijs nedrīkst rakstīt par nelielo salu iedzīvotājiem, kuriem ir nācies aizvākties no savas dzimtās vietas tāpēc, ka ekosistēma ir izjaukta, zivis izzudušas, koraļļu rifi gājuši bojā šo kruīza kuģu un maršrutu dēl. To neviena pasaules mediju aģentūra neļaus publicēt.

Vergu darba izmantošana.

Tas ir absolūts tabu. Nekur nevar atrast rakstus par to, ka lielākā daļa mūsu lietoto preču un produktu, ko mēs pērkam lielveikalu plauktos ir izgatavoti ar vergu darbu. Nopirkāt banānu saišķi? Bet vai zināt, ka tie cilvēki, kuri tos vāc, dzīvo necilvēcīgos apstākļos, nožēlojamās būdiņās un saņem grašus? Kāpēc gan lielie mediji nevarētu pievērst tam uzmanību un palūgt, lai lielās transnacionālās korporācijas uzlīmē uz savas produkcijas etiķeti, kurā būtu norādīts – šis produkts izgatavots, izmantojot vergu darbu? Banāni, kafija, apelsīni, mandarīni un daudz kas cits, ko iegūst tropiskajās zemēs lielo korporāciju pārvaldītās plantācijās, tiek iegūti tieši tā.

Lietojat Iphone? Kāpēc gan nepievienot tur zīmīti- “Paldies par tālruņa iegādi. Ļaudis, kuri to izgatavo, dzīvo kazarmu apstākļos rūpnīcās – rezervātos”.

Lai mēs varētu lietot šos augsti tehnoloģiskos izstrādājumus, to izgatavotāji dzīvo pa vairākiem vienā istabiņā, strādā 6 dienas nedēļā pa 12 stundām. Viņi mēnešiem neredz savas ģimenes, jo iziešana no teritorijas ir atļauta tikai reizi nedēļā. Ir Youtube atrodami materiāli par to, kā viņi tur dzīvo. Iespējams, ka jūs spēsiet piedot Apple kompānijai par šo vergu izmantošanu un jums nebūs pretīgi turēt rokās šo brīnišķīgo produktu un drūzmēties rindā pēc jaunā modeļa. Bet kā jums šķiet, kad pasaulē ir bijis visvairāk vergu? Senās Romas laikos? Nē –šodien. Pasaulē ir 48 miljoni cilvēku, kuri strādā tikai par ēdienu un nesaņem nekādu atlīdzību par savu darbu. Viņu darba augļus izmantojam mēs un bieži pat nenojaušam par to. Tad kāpēc pasaulē nav šādas prakses- apzīmēt katru preci ar tās izgatavošanas reālo aprakstu?

Iedomāsimies, ka esam nopirkuši jaunas Nike botas. Bet tur iekšā 10 gadīga bezzobaina bērna attēls, kurš tos ir līmējis. Cik patīkami būs tos nēsāt? Vai arī jaunajā piezīmjdatorā atrodat video rullīti par to, kā tiek ražoti cietie diski pasaulē slavenai Western Digital kompānijai- sievietes no Laosas strādā to salikšanā, vispār nesaņemot nekādu samaksu. Pēc ierašanās Filipīnās darbā ‘iekārtotāji’ atņem viņām pases un liek atstrādāt 3 gadus par lidmašīnas biļeti. Viņas dzīvo barakās, tur nav nekādas medicīniskās palīdzības un nekur aizbraukt no tā nevar, jo dokumenti ir atņemti. Vai būtu patīkami redzēt šādu reportāžu jaunajā datorā? Bet tieši tā tiek ražoti daudzi augsti – tehnoloģiskie produkti trešās pasaules valstīs lielo korporāciju vajadzībām. Varbūt pasaules medijiem būtu laiks par to runāt,
ziņot?

Bezdarba iemesli

Protams, ka par šo tēmu var rakstīt un to arī dara lielie mediji, bet par īstajiem iemesliem gan to darīt nevar. Jūs varat iedomāties, ka tāda avīze kā Le Figaro nāktu klajā ar sekojošu virsrakstu –‘Francijas bezdarba problēma ir lielo korporāciju alkatība, kuri pārnes ražošanu uz tām pasaules valstīm, kur var maksāt kapeikas vai vispār neko’? Nesen Eiropā tika slēgtas 3 Michelin rūpnīcas. 1500 strādniekus atlaida, bet ražošanu pārnesa uz Ķīnu, lai akcionāriem būtu lielāka peļņa, lielākas villas un vairāk jahtu. Darbinieku tālākā dzīve tiem ir pilnīgi vienaldzīga, tā kā nekādi neatsaucas uz akciju vērtību. Grūti iedomāties jebkuru no pasaules avīzēm ar tādu virsrakstu un tēmu. Tāpēc tur runā par vispārējo ekonomiku un kaut kādām ‘tendencēm’, nevis par patieso korporāciju rijību.

Bēgļi.

Nē, par tiem raksta gandrīz visi avoti, bet par to rašanos gan tikai retais. Pafantazēsim, ka Der Spiegel publicē rakstu ar sekojošu saturu- ‘Vācijai jāuzņem bēgļi, jo tās ir sekas Āfrikas barbariskai ekspluatācijai, tā ir maksa par to patērētāja dzīvesveidu, kādu mēs te piekopjam. Mēs braucam autobānos, izmetam miljonus tonnu ogļskābās gāzes, tas noved pie sausuma Sīrijā un Āfrikā – fakts, ko pierāda Losandželosas klimatologi – un mums jāatmaksā šiem cilvēkiem. Mūsu kompānijas ieved Ganā miljonus tonnu atkritumu un vienkārši izgāž tos vietējās ekosistēmās. Saindēšanās ar smagajiem metāliem izraisa katastrofiskas sekas – ļaudis tur mirst pat nesasniedzot 30 gadu vecumu. Lūk, kompāniju saraksts, kuras izgāž Ganā savus atkritumus un nogalina ekosistēmu.

Paskatieties, kā tas izskatās. Un vēl mēs bezjēdzīgi bombardējām Lībiju, klausot amerikāņiem un parāvām vaļā nākošās bēgļu slūžas. Bet tagad mums viņi jāuzņem un jābūt tolerantiem. Izmetot savu veco datoru, padomājiet par to, ka tas maksā kārtējo dzīvību tur, Āfrikā. Kā tāds virsraksts? Taču par to valda kapa klusums – kāpēc gan iet pret lielo kompāniju interesēm un traucēt labklājīgos patērētājus ar šausmu stāstiem par viņu dzīvesveida sekām?

Zaļās tehnoloģijas.

Mediji aizgūtnēm raksta par elektromobiļiem, alternatīviem enerģijas avotiem, vēja ģeneratoriem, saules paneļiem. Bet neko neraksta par to, cik bīstama apkārtējai videi ir neodīmu magnētu ražošana, kurus izmanto vēja ģeneratoros. Tas ir tik bīstami, ka ir tikai viena valsts, kur to ražošana ir atļauta- tā ir Ķīna. Droši vien tāpēc, ka ķīniešu ir daudz. Netiek rakstīts arī par to, ka viena saules paneļa ražošanai ir nepieciešams tik daudz parastās enerģijas, ka tas to nespēs atstrādāt visu savu ekspluatācijas laiku. Klusē par to, ka šo ‘zaļo’ enerģijas mehānismu ražošana noved pie apkārtējās vides piesārņojuma, aizmirst par to, ka elektromobilis piesārņo atmosfēru vairāk, kā parastais benzīna auto, tā kā tam vajadzīgo elektrību ražojusi ogļu elektrostacija.

Par to nedrīkst rakstīt un izvērtēt lietderīgumu. Tāpat arī par to, ka litija ieguves kompānijas savu bateriju ražošanai barbariski izposta Peru un Bolīvijas dabas resursus. Varētu tādam rakstam piemest klāt dažas fotogrāfijas ar tiem bērniem, kuri dzīvo šo raktuvju tuvumā un mirst no saindēšanās ar smagajiem metāliem – tad nu atcerieties par viņiem, ja sadomājat iegādāties ‘zaļo elektroauto’ Arī viņi iet bojā tāpēc, lai mums nebūtu vainas apziņas, tādā braucot uz lielveikalu. Lai justos labi, ka lietojam ekoloģiski tīru transportu. Kāds laikraksts varētu pastāstīt par tām Meksikas sievietēm, kuras nogalināja tikai tāpēc, ka auto plastmasas izstrādājumu ražotājs atteicās viņas aizvest uz mājām algas dienā – tāpēc nācās iet kājām un vietējās tumšajās ielās par šo nelielo ar sviedriem un asinīm pelnīto naudas žūksnīti viņas tika zvēriski nogalinātas.

Kompānijas vadītājs pēc tam intervijā paziņoja, ka viņam nav iespēju un līdzekļu, lai nodrošinātu transportu –kā arī atklāti ciniski izteicās, ka uz šīm vietām ir daudz citu gribētāju. Arī apbedīšanas pakalpojumus apmaksāt kompānija, saprotams, atteicās. Kā būtu, ja CNN kanāls parādītu sižetu par šo tēmu, ar šo darbinieču foto, kuras gāja bojā tāpēc, lai kāds varētu bezrūpīgi braukāt savā jaunajā auto? Bet dortā kompānija pelna miljonus- taču tāds ir kapitālisms. Tam cilvēka dzīvība un liktenis nenozīmē it neko.

Tropisko mežu izciršana.

Tēma pasaules medijos ir maz populāra. Lai arī reizēm par to kaut kas ieklīst. Tikai tad žurnālists nerakstīs par tām kompānijām, kuras ar to nodarbojas un veic noziegumus pret cilvēci Wall Street Journal nerakstīs par to, ka agroholdinga ABC peļņa strauji pieaugusi tāpēc, ka nežēlīgos tempos tiek izcirsti meži Amazonē, kur kompānija iekārtojusi plantācijas palmu eļļas ražošanai. Ja kāds žurnālists iedomāsies saistīt akciju kursa pieaugumu ar šo mežu izciršanu un kaitīgā bioprodukta ražošanu, tad tādu atlaidīs bez nekāda pabalsta. Finanšu pasaulē par tādām lietām neraksta.

Moderno tehnoloģiju ietekme uz veselību.

Vai ir sastopams raksts, kurā kāda liela laikraksta žurnālisti raksta par to, kāda ir mobilo sakaru un bezvadu tehnoloģiju ietekme uz cilvēka veselību? Kur būtu pamatoti pētījumi? Bet tādi taču eksistē un to ir ļoti daudz. Bet britu un amerikāņu telekompānijas nerāda tādus faktus, par sakaru torņu starojuma kaitīgumu visi klusē. Tā ir nepopulāra tēma, tā kā aizskar lielo telekomunikāciju gigantu intereses, kuras tērē milzu naudu šo efektu notušēšanai. Bizness, nekā personīga. Tas pats notiek farmakoloģijas lauciņā – tūkstošiem mirušu cilvēku no katra jaunā preparāta, kurš nes miljardus dolāru peļņu – tas nav iemesls celt paniku.

Sabiedriskā kārtība.

Absolūta klusēšana šīs tēmas sakarā. Neviens pasaules izdevums nepublicē rakstus par to, kā sevi ir izsmēlis kapitālisms, ka ir nepieciešams izstrādāt jaunas sabiedriskās kārtības formas, nerunā par to, kā bezgalīgā alkatība iznīcina planētu. Par lielo korporāciju vadītājiem, kuri ir tieši atbildīgi par šo procesu, neviena slikta vārda. Sabiedrisko kārtību apspriest nedrīkst- apspriest demokrātiju kā kapitālisma pretmetu- ne tik. Džentelmeņu sabiedrībā nav pieņemts runāt par šādām lietām. Taču var paskatīties sev apkārt ar citām acīm. Lūk, cūkgaļas gabals plauktā –tas ir miljoni hektāru izcirsta meža, saindētas vietējās upītes ar tiem atkritumiem, ko tur pludina milzīgās fermas. Lūk, jaunu apavu pāris –tas ir filipīniešu bērnu vergu darbs, kam uzlīmēta dārga zīmola emblēma. Viedtālrunis- tā ražotāji nemitīgi piesārņo planētu ar smagajiem metāliem, kā rezultātā katru gadu iet bojā simti tūkstošu cilvēku mazattīstītajās valstīs.

Tad vēl ir plastmasas tomāti –lai tos iegādātos, kādam izputinātam fermerim nācās beigt dzīvi pašnāvībā, jo viņa ekoloģiskā produkcija lielajām korporācijām nav vajadzīga, zemes ir atņemtas, saindētas ar ķīmiju. Skaists lietusmētelis- lai to nēsātu un priecātos par dzīvi, tekstilrūpnīca ir saindējusi vietējās upes un tur aizgājušas bojā visas zivis. Kosmētika – lai varētu kopt savu skaistumu, ir izcirsti neskaitāmi hektāri tropiskā meža, tā vietā sastādītas ekosistēmu bojājošās palmas. No rīta mēs dzeram kafiju, bet nedomājam par tiem Nikaragvas cilvēkiem, kuri saņēmuši dažus peso par savu verga darbu tās vākšanā.

Bet kāds uz to visu ir labi nopelnījis. Te ir grāmata – atkal izcirsts mežs Āfrikā, izmiruši simtiem dzīvnieku, bet vietā iestādīta eikaliptu plantāciju, kuru apstrādā tādi paši vergi, kā visur pasaulē, šoreiz papīra industrijas vajadzībām. Vairāk nekas, izņemot eikaliptus, šeit neaugs, jo tie izdala vielas, kuras nogalina visas citas augu formas. Tā varētu turpināt vēl ilgi.

Taču šī ir mūsu planēta un mums ir jāsaprot, kāda cena ir šim patērētāja dzīves stilam. Ir jāsaprot, lai varētu izmantot visus tā sauktos civilizācijas labumus, šī cena ir ārkārtīgi augsta. Un varētu censties šo patērēšanu vismaz kaut cik samazināt. Skaidrs, ka no visām precēm atteikties mēs nevaram, taču mazāk lietot ar vergu darbu tapušās greznuma lietas varam gan. Taču tas ir jādara pastāvīgi un balstoties uz alternatīviem medijiem, jo pasaules vadošie laikraksti tajā nepalīdzēs nu nemaz, to uzdevums ir gluži pretējs –slavēt kapitālismu kā labāko iespējamo pārvaldes formu.

Aivis Vasiļevskis