Vakar tika atzīmēti 100 gadi, kopš Satversmes sapulcē tika apstiprināts Baumaņu Kārļa skaņdarbs “Dievs svētī Latviju” kā oficiālā šīs valsts himna. Kāda ir šī skaņdarba vēsture, visi gan jau zina, bet saistībā ar to visu rodas dīvainas pārdomas.
https://www.historia.lv/jaunumi/valsts-himnai-100

Proti, šīs himnas motīvs ir ārkārtīgi līdzīgs kādam citam, iepriekš uzrakstītam skaņdarbam. Runa ir par brazīļu komponista José Maurício Nunes Garcia 1790. gadā sarakstīto bēru maršu.
Varat to paklausīties un novērtēt paši.
https://www.youtube.com/watch?v=bIemHF2vBuQ

Manuprāt, līdzība ir nepārprotama. Un tāpēc rodas pamatots jautājums, kāpēc tas tā ir, ka valsts un tautas himnā tiek izmantoti bēru marša akordi. Kā zināms, kā kuģi nosauc, tā tas arī peld. Bet tas vēl nav viss – šo problēmu ir jāapskata vēl dziļākā kontekstā. Mums taču ir arī piemineklis Brīvībai – tos parasti liek dārgiem aizgājējiem, vai ne tā? Tad vēl ir visai populāras kapu svētku tradīcijas.

Un arī tas nav viss. Ja mēs apskatam obligātās literatūras sarakstu šībrīža izglītības sistēmā, tad cik daudz mēs tur redzam pozitīvus, gaišus varoņus, kas uzvar ļauno vai pārvar grūtības? Tādu ir pavisam maz. Lāčplēsis beigās aiziet bojā – zem eglītes nosalis Cibiņš, tā arī nepieveicis pāridarītāju Buņģi.

Kristīne izvēlas dzīvi upurēt alkoholiķim Edgaram. Atraitnes dēls, studijas nepabeidzis, mirst no diloņa – Dullais Dauka, kas ir zinātkārs zēns, kurš tiecas izzināt pasauli, tiek dēvēts par dullu, kāpēc šāds absurds, ko tas potē apziņā?

Arī šis varonis aiziet nebūtībā. Kāpēc bērniem ir nepieciešams lasīt tik smagu un bezcerības pilnu noveli kā Nāves ēnā, kaut Blaumanim ir citi, daudz jautrāki darbi?

Daudzi no literāriem tēliem izaug vientulībā – Annele, Jaunsudrabiņa varonis Baltajā un Zaļajā grāmatā- atkal tiek popularizēta nepilnīga sociāla aina ģimenē. Regīnas Ezeras pasaka par kaķi un peli – ar ko tur jāasociējas, ar kaķi, kas moka peli, vai peli, ko moka kaķis? Veidenbauma depresīvā dzeja, kur ‘dzīvot nav vērts’? Viļa Lāča ‘Vanadziņš’ un daudzi citi šādi, depresīva rakstura gara darbi, kas paši par sevi mākslinieciski ir pietiekoši augstvērtīgi, taču tajos nav nu it nekāda pozitīvisma un gaišas nākotnes skatiena.

Šādi varētu turpināt, bet secinājums prasās pats par sevi – kaut kādu iemeslu pēc latviešu literatūrā vispār praktiski nav spēcīgu un īstu personību un varoņu.

Ir daži mitoloģiskie – Lāčplēsis, Kurbads – kurpetī par patiesiem vadoņiem, kā Namejs vai Tālivaldis – nekādu stāstu un pasaku bērniem nav. Paskatoties citu tautu vēstījumus- tie paši lietuvieši ļoti godā savus reālos vadoņus, kā pirmo karali Mindaugu, tā Ģediminu un pārējos, jebkuras Rietumeiropas tautu pasakā ir varoņi, kas uzvar ļaunumu un kļūst stipri – bet mums? Trešais tēva dēls vienmēr muļķītis, kurš uzvar gudros? Varbūt, bet arī kaut kā dīvaini tas viss.

Citas tautas daudz vairāk godina savas uzvaras, karavadoņus, pagātni, bet šeit uzsvars tiek likts uz upura sindroma kultivēšanu- okupācijas, deportācijas un sēru dienas. Saliekot visu šo kopā, kļūst skaidrs, ka viss šis, sākot ar bēru maršu himnas vietā, turpinot ar dažādu apdalīto un vārgo tēlu kultivēšanu apziņās skolas solā un beidzot ar kapu kultu un sēru dienu atzīmēšanu ir apzināta cietēja un mirēja programma visas tautas kolektīvajā apziņā, kas ir iesakņojusies gluži vai ģenētiskajā atmiņā.

Un tas nav tāpat vien, bet tas ir rūpīgi tā izveidots un ieprogrammēts – sekas tam visam ir kā uz delnas – latvieši ir viena no straujāk izmirstošām nācijām pasaulē. Protams, ka tam visam var atrast daudzus citus fiziskus iemeslus, bet ir nepieciešams saprast to, ka viss sākas tieši ideju un kolektīvās apziņas līmenī, kurā ir šāda vaimanu programma ielikta un rūpīgi kultivēta.

Un kas tad ir karogs? Pēc šīs versijas iznāk, ka tas ir parādījies sakarā ar Nameja Rīgas aplenkumu, kad Rīgai palīgā devās Cēsu ordeņa komturis un tiem bijis šis karogs. Tas taču nozīmē, ka tas ir nodevēju simbols, par cik tolaik risinājās vietējo cilšu cīņas ar krustniešiem un Namejs taču bija patiesais savas zemes aizstāvis. Tad kas te īsti notiek ar to simboliku?
https://lv.wikipedia.org/wiki/Latvijas_karogs

Mums būtu steidzami jāmaina gan himna, gan šis karogs, gan jārevidē obligātās literatūras saraksts un tajā jāievieš pēc iespējas vairāk pozitīvu tēlu, jo viss sākas no pašiem pamatiem apziņās.

Kā vakar izteicās ‘nācijas tēvs’, tad Latvijas himna esot “skaidra un dziļa savā vienkāršībā”
https://jauns.lv/…/389525-prezidents-levits-arvalstu-himnas…

Tajā viņam varētu piekrist, diemžēl tas skaidrums un vienkāršība ir jāsaredz pavisam citā aspektā.