Nenovēršamās amerikāņu un politisko zaudētāju veidotās valdības fonā ir vērts sev atgādināt dažas patiesības – mūs sagaida grūti laiki, ja vien neesam pietuvināti valdošai varai, neprotam zagt un labi iekārtoties. Vēlēšanas ir teātris un neko nemaina. Sistēmas politiķi ir tikai dresēti mērkaķi, kas nemitīgi kašķējas un melo. ASV kolonijas pārvaldei pilnīgi atklāti nozīmēts ASV pilsonis, kurš no galvas nezina nevienu savas valdības deklarācijas punktu, jo tos acīmredzami rakstījusi ASV vēstniecība. Tāpat viņš nezina, kur Ukrainā ir Austrumi, kur Rietumi un kur notiek karadarbība, bet zina, ka pasauli apdraudot Krievija.
Daniels Pavļuts no tribīnes godīgi paziņo, ka viņam šodien tie ir svētki. Šampanieti un ziedus studijā.

Un tomēr.

Iespēju mainīt savu dzīvi un valsts politiku ir bezgala daudz. Ja nekas nemainās, tas nozīmē vien to, ka mēs gandrīz neko neesam darījuši. Esam bijuši kūtri, slinki, pasīvi, vienaldzīgi, depresīvi, laiski, tuvredzīgi, ļāvušies iemācītai bezpalīdzībai. Varbūt vienkārši pietrūcis izpratnes. Šajā rakstā es spēšu pieskarties tikai dažām iespējām. Pārējās radīsies un dabiski sekos jau darbības gaitā. Lai uzskaitījums būtu saistošāks, informatīvāks un saistīts ar zemtekstu, izklāstu sadalīšu pa tēmām un jomām.

Prāta atbrīvošana.

Nekad agrāk vēsturē valdošo aprindu propagandai nav bijusi tik liela ietekme uz cilvēku prātiem un pasaules uztveri kā mūsdienās, kad elektronikas sasniegumi ļauj propagandu padarīt visaptverošu tādu, kas zibenīgi ātri sasniedz katru dzīvokli, katru indivīdu, un aptver visas dzīves jomas. Pirmo reizi vēsturē propagandas meistariem izdevies radīt valdošajai oligarhijai vēlamu virtuālu pasaules ainu, kas būtiski atšķiras no realitātes, turklāt tiek adaptēta katram sociālajam slānim, katram vecumam, dzimumam, reliģiskajai sistēmai un pat katrai novirzei. Visdažādākie masu informācijas līdzekļi tiecas diktēt visu: modi, dzīves stilu, patēriņa izvēli, cilvēku uzskatus, attieksmi pret dzīvi, ikdienas izvēles, noskaņojumu, pašapziņu, vērtību sistēmu.
Mēs katru dienu tiekam bombardēti ar savstarpēji nesaistītām informācijas driskām, manipulējošu reklāmu, speciālistu radītiem tēliem un dzīves modeļiem, skaņu un krāsu efektiem, subliminālām suģestijas formulām.

Cilvēks, kurš ikdienā pasīvi izmanto viņam piedāvātās informācijas izplatīšanas tehnoloģijas (televīziju, internetu, oficiālos laikrakstus, stila žurnālus, FM radio, izklaides industrijas piedāvājumus u.c.) faktiski ir kā pieslēgts virtuālai matricai, kura totāli kontrolē cilvēka dzīvi un apziņu. Ja vērīgi paklausāmies savu paziņu izteicienos un spriedumos, varam konstatēt, ka tās nemaz nav viņu domas, ka viņi mehāniski kā papagaiļi atkārto priekšā pateiktos viedokļus, kuri iepriekšējā dienā izskanējuši TV Panorāmā vai citā informācijas kanālā.

Šķiet, cilvēki ir atradinājušies no patstāvīgas domāšanas un un dziļākas dzīves apceres, bet tikai mehāniski atkārto speciālistu sagatavotās formulas. Daudzi ir tā pieraduši pie „elektroniskajiem suflieriem”, ka baidās palikt klusumā ar savām domām. Daudzi jaunieši pat guļ ar saviem portatīvajiem datoriem, pleijeriem un mobilajiem telefoniem, bet laiku nosit ar dažādām, pārsvarā negatīvām un bezjēdzīgām, spēlēm, piemēram, stundām ilgi nogalina cilvēku tēlus datorspēlē, dzīvo kaut kādās briesmoņu dominētās fantāzijās. Tātad masu informācijas līdzekļiem ir arī adiktīvs raksturs, t.i., cilvēki paliek atkarīgi no elektroniskiem medijiem. Gluži kā narkomāns ir atkarīgs no kārtējās narkotiku devas. Tikpat adiktīvi (t.i., atkarību veidojoši) ir produkti, kurus šie masu informācijas līdzekļi reklamē. Sevišķi tas attiecināms uz garīgi nenobriedušiem jauniešiem. Svarīgi saprast, ka masu mēdiju atlasītā informācija nesniedz pilnu pasaules ainu, tai ir kaleidoskopa, haotiska, saraustīta daba. Informācija tiek atlasīta tā, lai dominētu negatīvas ziņas. Šādai atlasei ir konkrēts mērķis: vara vēlas, lai cilvēki neorientētos reālajos pasaules procesos un lai viņi dzīvotu bailēs un neziņā.

Cilvēks, kas dzīvo nemitīgās bailēs un spriedzē, pierod domāt ar dzīvnieciskajām jeb rāpuļu smadzenēm, viņa apziņā dominē izdzīvošanas instinkti (barība, sekss, dominēšana pār citiem, atkarība no citu atzinības, cīņas vai bēgšanas instinkts, pārspīlēta ego apziņa). Tādus cilvēkus ir viegli manipulēt. Negatīvais ziņu fons vairo apziņu, ka dzīvojam naidīgā pasaulē, kurā galvenais ir cīņa par izdzīvošanu un savu vietu zem saules.
Par laimi vēl nav īstenojies Dž. Orvela grāmatā „1984″ uzburtais apziņas kontroles ideāls, kad „lielais brālis” vēro katru mūsu darbību un pat sejas izteiksmi, un kad cilvēki ne mirkli nespēj atslēgt ekrānu, caur kuru saņem tikai „lielā brāļa” izstrādātas instrukcijas un viņas darbinieku atlasītas un pielāgotas ziņas. Mēs vēl varam izslēgt televizoru, varam atrast alternatīvus informācijas avotus, varam lasīt vērtīgas grāmatas, varam izvēlēties saviem mērķiem atbilstošus domubiedrus, varam rīkot alternatīvas lekcijas, diskusijas un tautskolas, varam internetā atrast pilnīgāku informāciju, varam paši organizēt alternatīvus informācijas kanālus, varam paši rakstīt un labvēlīgos apstākļos pat publicēties, lai mūsu domas izlasītu citi, varam apgūt svešvalodas, kurās pieejama daudz plašāka informācija Jāsaprot, ka esošos formālos masu informācijas līdzekļus kontrolē tās pašas aprindas, kuras kontrolē mūsu politiskās partijas. Turklāt šie mēdiji ir atkarīgi no ietekmīgu industriju reklāmas, tāpēc principiāli nespēj būt brīvi. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc mūsu prese neanalizē procesus, kāpēc nebrīdināja lasītājus par bīstamo banku politiku u.c. Kā, piemēram, laikraksts var rakstīt par veselīgu dzīvesveidu, kas nodrošinātu labu veselību, ja laikraksta pastāvēšana ir atkarīga no farmācijas kompāniju un atkarību izraisošu produktu ražotāju reklāmām? Kā laikraksts vai televīzija var analizēt lielveikalu politiku vai krāpniecisku apdrošināšanas aģentūru darbību, ja tā pastāvēšana ir atkarīga no šo aģentūru dāsnajām reklāmām? Kā informācijas mēdijs var analizēt partiju un grupējumu darbību, ja tam jārēķinās ar ieņēmumiem, kuri nāks līdz ar vēlēšanu reklāmas pasūtījumiem nākamajās vēlēšanās.

Vēl viena neveselīga tendence ir nopietnas analīzes aizstāšana ar izklaidējoša rakstura banalizētiem materiāliem. Nu jau izklaidējošas ir ne vien sporta, slavenību, horoskopu un dažādu izdomātu sensāciju nodaļas, bet arvien vairāk arī ziņu nodaļas. Pat salīdzinoši nopietniem mēdijiem pie „labā stila” pieder katru ziņu miniizlaidumu noslēgt ar kādu joku vai kuriozu, bet katru minikomentāru izrotāt ar tēmu atšķaidošu, tukšu daiļrunību vai šķietami asprātīgu pārgudrību, kurā stils dominē pār saturu. Arī ziņas un komentāri nu kļuvuši par visuresošās izklaides sastāvdaļu. Proti, mēs tiekam turēti par plebejiem, kuru izturēšanās kontrolējama ar nebeidzamu „maize un izpriecas” pasākumu tiražēšanu. Pie šā stila pieder arī nebeidzamie seriāli, laimes spēles u.c. raidījumi, kuri mūs tiecas atraut no dzīves realitātes un mūsu apziņu piesaistīt kaut kādai mākslīgi konstruētai aizspogulijai.

Sevišķi kaitīgas ir laimes spēles, jo tās uzbur ilūziju, ka dzīvē iespējams gūt panākumus, neieguldot nekādu reālu un sabiedrībai derīgu darbu. Arī šī joma ir atkarību radoša, un atkarīgs cilvēks noteikti nav brīvs cilvēks. Prese no informācijas līdzekļa ir pārvērtusies par propagandas līdzekli, kuram turklāt jārūpējas par savu akcionāru peļņu un interesēm. Vairāki masu mēdiji, kuri vārdos pretendē uz Latvijas interešu aizstāvību, patiesībā pārstāv ārvalstu akcionāru intereses. Labs piemērs tam ir zviedru akcionāriem piederējušais kosmopolītiskais laikraksts „Diena”, kurš tiecās agresīvi un tieši ietekmēt Latvijas politiku. Par to 2009. gada 8. jūlija „Neatkarīgajā Rīta avīzē” labi uzrakstījis Bens Latkovskis (skat. rakstu „Pretvalstiskais kurss netiks mainīts”). „Diena” bija arī tas instruments, kas veicināja skandināvu banku invāziju Latvijā. Taču arī šajā gadījumā vēlos uzsvērt, ka šādi, Latvijai naidīgi informācijas mēdiji nespētu ilgstoši pastāvēt bez pašu Latvijas pilsoņu atbalsta. Nekādi zviedri „Dienu” nefinansētu, ja paši latvieši šo laikrakstu nelasītu un neabonētu. Taču šī nepatīkamā atziņa paver ceļu arī alternatīvai iespējai: ja tie Latvijas pilsoņi, kuri līdz šim ar savu naudu uzturēja Latvijas interesēm neatbilstošus mēdijus, šo naudu izvēlēsies ieguldīt alternatīva informācijas līdzekļa dibināšanā, Latvijā dzims no oligarhiem un reklāmdevējiem neatkarīga prese, kuru varēsim uzskatīt par savējo. Tā varbūt nebūs tik krāsaina, bieza un izklaidējoša (šos uzmanības novēršanas atribūtus finansēja reklāmdevēji), taču būs brīva no reklāmdevēju un akcionāru jūga un pildīs savas preses sākotnējās un vienīgās īstenās funkcijas: informēt, apgaismot, izglītot un iedvesmot.

Ziņas mūsdienās tiek pasniegtas īsā kategorisku apgalvojumu formā, kas izrādās ļoti suģestējošs paņēmiens, taču tas nerada plašāku priekšstatu par notiekošo un notikumu dziļāko zemtekstu. Šādas ziņu lodes tiek gandrīz nemainītā veidā regulāri raidītas katru stundu vai pat pus stundu. Šis no ASV aizgūtais ziņu pasniegšanas veids nerada veselu priekšstatu par pasaulē notiekošo, taču gandrīz kā hipnozes seansā ieraksta zemapziņā ziņu pasūtītājiem vēlamās „patiesības”. Tā ir nevis informācijas sniegšana, bet gan apziņas indoktrinācija, ko tautā dēvē arī par smadzeņu skalošanu. Latvijā faktiski vairs nav sabiedrisku mēdiju, jo pat valstij piederošie informācijas līdzekļi padarīti atkarīgi no reklāmu devējiem un apzināti nepietiekošā budžeta. Televīzijā nav iespējams noskatīties nevienu pārraidi, lai to vairākkārt nepārtrauktu agresīvu reklāmu pauzes. Intervējamie nevar brīvi izklāstīt savus uzskatus vai sasniegumus, jo tas var tikt kvalificēts kā reklāmas raidījums, par kuru dārgi jāmaksā. Vietējie ražotāji vai raidījumu vadītāji pat nedrīkst minēt konkrēta produkta vai firmas nosaukumu (runa ir par vietējām Latvijas firmām un radošiem indivīdiem), jo arī tas tiks uzskatīts par reklāmu. Tādējādi tiek nodrošināts globālo korporāciju monopols un diktāts mūsu mēdiju telpā. Tieši šīs korporācijas, kā arī Briseles birokrāti, diktē arī raidāmo materiālu izvēli. Līdz ar to gandrīz netiek rādīti pašas Latvijas sasniegumi, ja neskaita padomju perioda Latvijas filmas, kuras nav ierobežotas ar autortiesībām. Briseles un citu starptautisku institūciju noteikumi diktē, cik un kādas filmas vai dziesmas raidāmas mūsu sabiedriskajā televīzijā un radio. Tātad arī preses brīvība ir tikai vēl viena fikcija.

Reklāma ir vēl viena „tradīcija”, kuru esam nekritiski pārņēmuši no Rietumiem un jo īpaši no ASV. Daudzas pasaules valstis ļoti veiksmīgi iztiek bez reklāmas, jo pietiekamu, turklāt objektīvu informāciju par produktiem un pakalpojumiem taču var nodrošināt ar parastiem sludinājumiem un preču katalogiem, kurus publicē tiem paredzētās vietās. Bez tam slava par labu preci vai pakalpojumu ne mazāk ātri izplatās daudz tradicionālākā veidā no cilvēka uz cilvēku. Modernā reklāma manipulē cilvēku apziņu un uzbur emocionālas asociācijas, kas cilvēkus mudina iegādāties to, kas viņiem patiesībā nav vajadzīgs, lietot to, kas viņiem pat kaitīgs. Reklāma sadarbībā ar lielveikalu kultu radījusi vienu no plašākajām smagajām atkarībām šopingu. Reklāma rietumu parauga liberālajās sabiedrībās izpilda informācijas līdzekļu cenzūras funkcijas. Reklāmas aģenti dažādiem līdzekļiem iegūst informāciju par cilvēku privāto dzīvi un to izmanto, lai viņus padarītu atkarīgus. Reklāma faktiski diktē sabiedrības vairākuma dzīves veidu un stilu. Turklāt to veidojot tādu, lai vairotu globālo korporāciju peļņu. Tieši reklāma bija viens no noteicošajiem faktoriem, kas Latvijas sabiedrību pamudināja zaudēt kontroli pār saviem patērēšanas paradumiem un dzīvi, neprātīgi patērēt un nonākt lielos parādos. Reklāma ir melīga, reklāma ir legalizēti meli ! Es iesaku no šā cilvēku manipulācijas žanra atbrīvoties pilnīgi, vai vismaz no tā jāatbrīvo valsts un pašvaldību informācijas līdzekļi. Ja mēs sevi cienām, tad jāprasa godīga, pilnīga un līdzsvarota informācija un jānoraida apziņas manipulācijas elementi informācijas līdzekļos. Kamēr tas netiks panākts, lietderīgi būtu izslēgt televīziju un vairs nepasūtīt reklāmdevēju cenzēto presi.

Tā vai citādi, bet svarīgi ir atkal godā celt gudrību un tos informācijas avotus, kas šādu gudrību veicina. Ja vēlamies izprast Latvijā un pasaulē notiekošos procesus un izvēlēties tiem atbilstošu politiku, jāķeras klāt pie nemitīgas sevis izglītošanas un pilnveidošanas, jāmācās meklēt, analizēt, saprast, domāt ar savu galvu, diskutēt, regulāri pārvērtēt savus vecos uzskatus, paplašināt savu redzes un izpratnes loku. Neļausim sevi pārvērst par papagaiļiem, mēdiju speciālistu iepriekš sagatavotas „gara barības” pasīviem atgremotājiem! Ja esam svarīgas izvēles priekšā, nav jāaizmirst arī sava dvēsele, veselīga intuīcija, apliecinošs (pozitīvs, uz risinājumiem orientēts) skats uz dzīvi un sirdsapziņa. Katrs cilvēks ir apveltīts ar iekšēju kompasu, kas palīdz orientēties dzīvē un pareizi izvēlēties. Ja vien mēs sevī ieklausāmies.
/Jānis Kučinskis/