Kā zināms, kartupelis nav tradicionāla Eiropas kultūra, bet tā dabiskā dzimtene ir Dienvidamerika, no kurienes to uz Eiropu atveda konkistadori. Tālāk tas pamazām izplatījās Eiropā, bet Krievijā to pirmo reizi ieveda Pēteris I – no Holandes, lai gan sākumā aizjūras svešais dārzenis bija pieejams tikai pašiem augstmaņiem kā uzkoda pie aristokrātu galda.

Plašāku izplatību tas ieguva 1765. gadā, kad pēc Katrīnas II pavēles Krievijā tika ievesta sēklas kartupeļu partija. Tas bija saistīts ar tīri materiāliem apsvērumiem- ja no viena rāceņa sēklas izaug viens rācenis, tad no kartupeļa izaug pat 10 reizes vairāk, tāpēc zemnieku barošanai nolēma izmantot šo augu. Taču zemnieki to nepieņēma- kaut arī viņi neko nezināja par tā kaitīgo ietekmi zinātniskā valodā, taču tolaik cilvēkos bija dzīva intuīcija un sapratne par lietu kārtību, viņu organisms nebija notrulināts ar nevērtīgu pārtiku un šlakvielām, kā tas ir šodien.

Turklāt tolaik visā Krievijā sekoja masveida saindēšanās ar šo jauno augu. Oficiālā vēsture to traktē tā, ka zemnieki neesot zinājuši, kura daļa esot ēdama, taču pats par sevi saprotams, ka tik stulbi viņi nebija- šo jautājumu ir pētījis vēsturnieks Aleksandrs Pižikovs.

Atteikšanās no kartupeļa bija saistīta ar pavisam citām, augstākā līmeņa sapratnēm par metafiziskiem procesiem.
Tāpēc kartupeļa uztiepšana notika lēnu un smagi. Vēl 19. gs to sauca par ‘velna ābolu’ un visā Krievijā nošalca ‘kartupeļu dumpji’, kurus tā laika varas iestādes nežēlīgi apspieda. Tikai 19 gs vidū Nikolajs I salauza šo pretestību un kartupelis kļuva par masveida parādību, bet no 20 gs sākuma to sāka uzskatīt par neatņemamu raciona sastāvdaļu.

Ko tad juta un zināja tā laika cilvēki, bet ko mēs nezinam šodien?

Cilvēks, kurš apēdis kartupeļus, kļūst vājš un pazeminās prāta spējas- tieši tāpēc pēdējos 100 gados mums ir ticis zombēts, ka kartupelis ir ‘otrā maize’ un bez tā nav iespējams iztikt.
Tas praktiski nedod cilvēkam nekādu enerģiju, tā iezīmes ir vājums, kuslums. Organisms pēc tā lietošanas kļūst tāds pats – nevarīgs un kusls. Kartupeļa enerģijas avots ir ciete, kuru cilvēka organisms nav spējīgs pārstrādāt. Kartupelis nav savietojams ne ar kādiem citiem produktiem. No kartupeļu lietošanas strauji bloķējas imūnsistēma, pazeminās domāšanas procesi un cilvēks kļūst par nevarīgu un domāt maz spējīgu radījumu.

Kartupelis ir ļoti spēcīgs gļotas ražojošs produkts, bet gļotas no organisma 99% netiek izvadītas, bet paliek tajā un izsauc slimību reakciju. Par to medicīna un modernā dietoloģija klusē, jo tad tiks zaudēti miljoni pacientu. Gan kartupeļi, gan miltu izstrādājumi satur pārlieku daudzumu ogļhidrātu un cietes. Šādu produktu lietošana traucē dabiskās vielmaiņas procesiem organismā.

Ciete ir galvenais organisma ienaidnieks. Tāpat vien organisms to nespēj uzsūkt, tam ir vajadzīgs liels daudzums ķīmisko reakciju, kuras pārveido sarežģīto cietes struktūru par parastajiem cukuriem, kurus organisms spēj uzņemt. Tāds process ir ļoti ilgstošs, smags un enerģijas ietilpīgs – tas prasa kolosālu daudzumu enerģijas, kā arī bioloģiski aktīvo vielu iztērēšanu – tādu kā vitamīnu B, B2, B3, C un citu. Bez pietiekoša daudzuma vitamīnu un mikroelementu šī ciete netiek pārstrādāta, tā klaiņo pa organismu, pūst, saindē to, bloķē kapilāro tīklu.

Bet kuram cilvēkam mūsdienās ir pietiekošs mikroelementu un vitamīnu daudzums organismā, pie pārējās neveselīgās pārtikas? Ciete – praktiski neizšķīdināma substance – tās sastāvā ir divas polisaharīdu frakcijas, kuras abas atšķiras pēc savām īpašībām, amilāze un amilopektīns.
Amilāze šķīst karstā ūdenī pie 80 grādu temperatūras, veidojot caurspīdīgu substanci.

Amilopektīns savukārt sabiezina šo substanci, kas viss kopā veido masu, kas atgādina klīsteri. Tāds klīsteris veidojas arī gremošanas sistēmā.

Tieši tāpat, jo smalkāki ir milti, no kā cepta maize, jo spēcīgāks ir šis klīsteris. Tas aizlīmē, aizķepina divpadsmit pirkstu zarnas uzsūcošās poras, kā arī taisnās zarnas daļas, atslēdzot to no vielmaiņas procesiem. Lūk, kur slēpjas vitamīnu un mikroelementu vājās uzsūkšanas iemesls.
Nepietiekoša joda uzsūkšana, ko izraisa ciete, noved pie daudzām saslimšanām, tai skaitā onkoloģiskām, bet specifiska saslimšana ir hipoterioze jeb vairogdziedzera pavājināta funkcija. Bet iemesls ir tas pats- vairogdziedzera šūnu bloķēšana ar šo pašu klīsteri un citām šlakvielām, tā palielināšanās.

Resnajā zarnā šis klīsteris savukārt atūdeņojas un nosēžas uz sieniņām, veidojot fēču akmeņus un aizcietējumus. Šie gadiem veidojošies sacietējumi nepieļauj resnajā zarnā vajadzīgo barības vielu uzsūkšanos. Akmeņi to bloķē un tāpēc resnā zarna no sākuma aptaukojas, tad atrofējas un saslimst. Tiek izjaukta tās mikro flora, skābums un spēja ražot neaizvietojamās aminoskābes.

Cepts kartupelis. Pats nejēdzīgākais veids, kā kaitēt organismam. Glikēmiskais indekss tādam kartupelim ir 95% – tas ir vairāk, kā cukuram un medum kopā. Sekojoši, tas palielina cukura daudzumu asinīs līdz maksimāli iespējamam. Tas savukārt iedarbina tauku atlikšanas procesu, jo organisms tā regulē glikozes daudzumu. Bet cilvēks, kurš uz brīdi izjutis piesātinājumu, mazā kaloriju daudzuma dēļ jau pēc stundas atkal sāk just bada sajūtu. Un cikls atkārtojas, svara uzņemšana tāpat. Tieši tāpēc ātrās ēdināšanas restorāniem kartupelis ir biznesa pamats, no kura nekad nevar atteikties, lai nepazaudētu peļņu.

Kartupeļi- frī – tas ir pats nežēlīgākais sitiens pa organismu. To gatavošanas procesā iztvaiko šķidrums un tas tiek aizvietots ar taukiem. Kaloriju daudzums strauji palielinās- bet visi šie tauki nonāks zem cilvēka ādas.
Pastāvot laiciņu gaismā, kartupelis sāk kļūt zaļš – tajā uzkrājas spēcīga inde- solanīns. Īpaši daudz tas ir pāraugušos kartupeļos. Šī inde izjauc eritrocītus asinīs un iedarbojas uz centrālo nervu sistēmu. Tās nonākšana organismā izsauc atūdeņošanos, drudzi –novājinātam organismam iespējams arī letāls iznākums. Indi neitralizēt nav iespējams ne ar kādu termisko apstrādi.
Saskaņā ar austriešu zinātnieku pētījumiem, solanīns izraisa negatīvu iedarbību tad, kad tā koncentrācija uz 100 gramiem ir 40mg.

Rudenī izraktiem kartupeļiem solanīna koncentrācija ir ne vairāk kā 10mg/100g. Bet pavasarī ziemu nostāvējušiem tā var būt jau 3 reizes lielāka. Tāpēc kartupeļus vispār teorētiski ēst var tikai jaunus – ne vecākus par 2-3 mēnešiem un tikai vārītus.

Bet vislabāk tos aizstāt ar citiem, daudz vērtīgākiem dārzeņiem – rāceņiem, topinambūriem. Tā, kā to darīja senāk dzīvojošie, pirms tiem uztiepa ar varu šo ‘velna ābolu’ Senajam slāvu zelta ēdienam – rācenim un tā pozitīvajām īpašībām būtu jāvelta vesels atsevišķs raksts.

No personiskās pieredzes varu teikt, ka organisms pie pakāpeniskas attīrīšanās un garīgās attīstības pats dabiski un instinktīvi sāk atgrūzt gan līķu indes, gan dzīvnieku valsts produktus, gan arī šos ‘velna ābolus’ – tas notika jau krietnu laiku pirms uzdūros šāda tipa rakstiem – ne jau velti arī senāk cilvēki juta un saprata to pašu, kamēr to organisms vēl bija tīrs. Taču tādu stāvokli var atjaunot katrs pats un sajust lietas, kādas tās ir. Tieši tāpat, kā smēķējot pirmo cigareti, kļūst nelabi un ķermenis to atgrūž, bet pamazām pie indes pierod – tāpat tas bija arī ar kartupeļiem un daudz ko citu. Bet process ir atgriezenisks😏