Laikā, kad ASV Valsts Departaments Gruziju atkal cenšas iedarbināt kā kārtējo karsto punktu pēc neveiksmēm Sīrijā, Ukrainā un Venecuēlā, aktivizējot maz izglītotās masās tik labi pazīstamās tehnoloģijas, apvērsumu un nacistiski – antikrievisko retoriku, jāatceras mazliet vēstures. Un vēsture bieži apstiprina vienkāršas patiesības – nespļauj akā, no kuras dzer. Mazliet par to, kā veidojās gruzīnu tautas liktenis pirms dažiem gadsimtiem un kas nodrošināja tās izdzīvošanu – tā, protams, bija tā pati Krievija, kuras akā nacistiski noskaņotie mežoņi grasās spļaut.

Krievijas karaspēka parādīšanās Aizkaukāzā notika, ņemot vērā rindu svarīgu notikumu pirms tam. 1586. gadā Gruzija izmisīgi centās pieņemt Krievijas aizstāvību un pavalstniecību. Jo uz to brīdi ilgstošas izkaušanas rezultātā, kuru organizēja turki un persieši, gruzīnu skaits bija atlicis tikai 40.000 – šodien viņu ir 100 reizes vairāk.

Tempļi un svētvietas bija apgānītas, zemes izputinātas, bērni kļuva bāreņi un sievietes- atraitnes.
1780to gadu sākumā persiešu šahs Ali Murads sāka draudēt Kartlijas-Kahetijas valdniekam Iraklijam II ar iebrukumu.

1782 gadā Iraklijs II oficiāli vērsās pie Krievijas impērijas ar lūgumu uzņemt Kartliju-Kahetiju tās pavalstiecībā. Tā bija vienīgā iespēja tautai nodrošināt eksistenci, kura bija iekļuvusi starp diviem dzirnakmeņiem- Persiju un Osmaņu impēriju, kuras to dragāja nepārtraukti. Kopš Bizantijas sabrukuma, Gruzija bija atgriezta no visas kristīgās pasaules un 16-18 gadsimtos kļuva par cīņas lauku starp Persiju un Osmaņu impēriju par kundzību Aizkaukāzā.

1783. gada 24 jūlijā Georgijas pilsētā (tagadējās Stavropoles dienvidos) tika parakstīts dokuments, kurš vēsturē iegājis kā Georgijas traktāts. Saskaņā ar to Kartlijas un Katehijas cariste jeb tagadējā Austrumu Gruzija labprātīgi iestājas Krievijas impērijā. http://vesture.eu/Georgijas_traktāts_(1783.)

1783. gada 15 novembrī divi krievu bataljoni ar lauka lielgabalu bateriju ienāca Tiflisā. Vienību komandēja Pāvils Potjomkins – slavenā Grigorija Potjomkina radinieks. Viņam pieder ‘lielā ceļa’ atklāšana caur Lielo Kaukāza kalnu grēdu- zem viņa vadības krievu karavīri modernizēja seno karavānu taku caur Darjalas aizu.

Krievijas armijas ierašanās nospēlēja savu lomu- Persija no saviem agresīvajiem plāniem atteicās. 1784. gadā vienība atstāja doto teritoriju un atgriezās aiz Kaukāza robežlīnijas.
Lai saprastu to, kas draudēja Gruzijai, ir jāiepazīstas ar krievu ģenerāļa Fadejeva grāmatu ’60 gadi Kaukāza kara’ (60 лет кавказской войны”) 1859. gada izdevums.

Kā jau minēts, Gruzija atradās starp diviem dzirnakmeņiem- Persiju un Turciju, kuras viena otru necieta, taču bija vienotas savā naidā uz Gruziju. Ne vieni, ne otri gruzīnus par cilvēkiem neskaitīja un izkāva tos bez nekādas žēlastības, bieži sporta pēc- jaunos vīriešus izdzina verdzībā, sievietes aizveda harēmos.

“Līdz Krievijai nonāca pareizticīgās Gruzijas vaidi, kuru samīcījuši barbariskie laupīšanas karagājieni, nogurdinājusi cīņa jau vairs ne par tiesībām būt patstāvīgai tautai, bet tikai par savu ticību”

Regulāras dažādu Gruzijas apgabalu izkaušanas, ko veica gan islāmticīgie turki, gan persieši faktiski bija noveduši tagadējo Gruziju- tā laika Kartlijas, Kahetijas un Imereti caristes līdz pilnīgai fiziskai iznīcībai. Tieši tad Krievijas iejaukšanās arī izglāba šo tautu un atstāja to vēstures lappusēs.

Arī padomju laikā Gruzijai klājās ļoti labi, tajā tika radīts ekonomiskās labklājības režīms, katru gadu tā saņēma ievērojamas dotācijas no Savienības budžeta- patēriņa apjoms uz vienu iedzīvotāju Gruzijā bija 4 reizes lielāks, nekā saražotais. Pašā Krievijā patēriņš sastādīja tikai ¾ no saražotā. Ziedu, citrusaugļu eksports bija tik ienesīgs, ka tirgotāji mierīgi varēja atļauties iegādāties jaunu Žiguli katru gadu.

Bet kas šodien? Šodien Gruzijas valsts vairs nav- ir tikai kārtējais ASV pseidoštats. Tas tad arī noveda gan pie konflikta 2008 gadā, kad Krievijas spēki iejaucās un neļāva ASV instruktoru sakūdītiem gruzīniem slepkavot osetīnus, tas arī ir novedis pie tā, ka atkal tiek aktivizēta Gruzija kā kārtējais agresijas perēklis Krievijas pierobežā – kaut kur taču sakautajiem Islāma valsts teroristiem ir jāliekas.

Tapēc tie tagad plūst uz Turciju, uz Gruziju – tikai šeit ar Krieviju ir sakara visai maz – antikrieviskā retorika, protams, vienmēr ir labs ierocis un iemesls, lai sāktu agresiju –bet patiesais mērķis tur ir pilsoņu karš pašā Gruzijā- to, ko neizdarīja turki un persieši toreiz, to izdarīs rietumu specdienesti šodien – ar pašu gruzīnu rokām likvidēs gruzīnus un visu atlikušo valsti – tieši tā, kā tas tika izspēlēts Ukrainā ar lēkājošiem maidauņiem.

Nācijas palikšana vēsturē ir atkarīga tikai no pašu saprāta par to, ka tikai Krievijas resursi to uztur, bet Rietumi ir tautu kapsēta.

Aivis Vasiļevskis