Par slepenajiem II pasaules kara cēloņiem, vēstures mācībām un mūsdienu vēstures falsifikācijas metodēm stāsta Maskavas humanitārās universitātes un Sistēmiskās stratēģiskās analīzes institūta direktors, vēsturnieks, sociologs un publicists Andrejs Fursovs.

Mūsdienās pieņemtie apzīmējumi I pasaules karš, II pasaules karš nav īsti pareizi. Patiesībā tas bija viens 30 gadīgs karš.
Rinda vēsturnieku pieņem un es to atbalstu, ka tajā patiešām ir iemesls uzskatīt, ka 20 gadsimtā bija viens 30 gadīgs karš, no 1914 -1945. Pirmā posma gaitā, kurš beidzās 1918 gadā, netika sasniegti daudzi izvirzītie mērķi.

Tai skaitā, netika iznīcināta Krievija. Taču tas bija viens no galvenajiem kara mērķiem karā, ko mēs tagad saucam par I pasaules karu un ko izvirzīja britu impērijas slepenās struktūras. Sākotnēji likās, ka šis mērķis tiks sasniegts, jo Krievijā revolūcijas notika. Taču 1920to gadu vidū Staļina komanda, kura objektīvi kalpoja vairākumam un Krievijas interesēm, šo ‘pasaules revolūcijas’ projektu apturēja un uzsāka sociālisma būvi vienā valstī.

Ko nozīmē sociālisma būvniecībā vienā atsevišķā valstī? Tas nozīmē lielvalsts atjaunošanu ar nosaukumu Krievija. 1920. gadu beigās tas kļuva skaidrs visā pasaulē un tieši tad, kad 1929 gadā tika izsūtīts galvenais šīs revolūcijas un Krievijas asinīs slīcināšanas trubadūrs Ļevs Trockis, kura darbības pilnībā atbilda Rietumu globālistu interesēm, kā atbildes reakcija tika palaists cits projekts – pasaules kara otrā fāze jeb II pasaules karš.

Kas Eiropā varēja ķerties pie šī plāna realizācijas? Tikai Vācija. Tātad, ir vajadzīgs novest pie varas šai valstī tādu režīmu, kurš ar to sāks nodarboties. Un ne tikai radīt tādu režīmu, bet arī uzpumpēt to ar zelta un valūtas rezervēm, sekojot līdzi tam, ka tiek radīts arī atbilstošs militāri – rūpnieciskais komplekss. Vēlākā gaitā tieši šiem nolūkiem Hitleram atdeva Austriju un Čehoslovakiju ar visu zeltu.
Ir skaidri jāsaprot, ka galvenie kara izraisītāji ir noteiktas britu aprindas, kuras izmantoja Hitleru kā marioneti saviem mērķiem. Tas, protams, nenoņem vainu arī no paša Hitlera.

Savulaik sociologs un psihologs Gustavs Lebons uzrakstīja grāmatu ‘Pūļa psiholoģija’.
Runājot par I pasaules karu, Lebons raksta sekojošo ‘Vilhelms II bija tas, kurš iepilināja kausā pēdējo pilienu, pēc kura viss izlija pāri malām. Bet ir jāsaprot, kas pirms viņa to kausu pielēja līdz malām’

Tā šādu pašu trauku 30tajos piepildīja briti un amerikāņi. Un tikai tad pēdējo pilienu atkal pielēja Hitlers.
Par šo tēmu ir publicēts daudz pētījumu. Eksistē Čērčila vēstule vācu ģenerālim Ēvaldam fon Kleistam 1938 gada septembrī. Šai pašā gadā tika parakstīta tā sauktā Minhenes vienošanās, kuru šodien uzskata par atklātu sazvērestību. Un šī ir ļoti interesanta vēstule. Vācu ģenerāļi nemaz nebija informēti par to, ka Rietumu elites grasās tā vienkārši atdot Čehoslovakijas atslēgas Hitleram un uzskatīja, ka sekos karš – tā laika čehoslovāku armijā bija aptuveni miljons karavīru un tā kā minimums nebija vājāka par Vācijas- turklāt uzbrukums būtu jāveic kalnainos apvidos.

Vārdu sakot, vācu ģenerāļi nolēma veikt sazvērestību un arestēt Hitleru, kad tas septembra vidū ieradīsies Berlīnē. Un pieļāva kļūdu- informēja par šiem plāniem britus, uzskatot, ka arī tie būs ieinteresēti šādā notikumā. Taču notika gluži pretējais – Čemberlens nekavējoties devās pie Hitlera un ieteica viņam nedoties uz Berlīni.

Bet Čērčils nosūtīja vēstuli fon Kleistam. Tiek uzskatīts, ka Čērčils un Čemberlens bija diametrāli pretējos uzskatos par tā laika Vāciju – Čemberlens spēlēja samierinātāja lomu, kamēr Čērčils bija aktīvs pretinieks. Patiesībā, kaut arī britu varas struktūras savā starpā konkurēja, bet Vācijas jautājumā tās bija vienotas. Un vienkārši nospēlēja Hitleram teātri, uz kuru tas uzķērās kā mazs puišelis. Staļins nekad uz tādām lietām nebija noķerams.

Ko rakstīja Čērčils fon Kleistam? Aptuveni sekojošo- ja Hitlers un vācu armija pāries Čehoslovakijas robežu, tas nozīmē atgriešanos pie tā pasaules kara, kurš beidzās 1918 gadā. Šajā situācijā jāņem vērā ne tas, kas, iespējams, notiks pirmajos mēnešos bet tas, kas notiks pēdējos 4 gados.
Ar šo Čērčils faktiski ļāva saprast vācu ģeneralitātei, ka tiem nekas nav jāiesāk pret Hitleru. Ko nozīmē frāze par 4 gadiem? Čehoslovakijas kampaņa aizņemtu tikai vairākus mēnešus. Bet Čērčils saprata, ka sāksies pasaules karš.

Minhenē Čehoslovakiju burtiski uzdāvināja Hitleram. 5 Eiropas lielvalstis pēc būtības izveidoja anti padomisko bloku, šodienas NATO skici. Galvenā Minhenes tikšanās ideja bija uzrīdīt Vāciju PSRS.

Cita lieta, ka Hitlers no šī āķa centās nokāpt un paziņoja, ka Slovākija ir neatkarīga valsts un to garantē viņš pats. Tādā veidā Hitlers neizgāja uz tiešu robežu ar PSRS, par cik 1939 gadā Vācija vēl nebija gatava pasaules karam, valstij vēl nebija vajadzīgais ekonomiskais potenciāls. Tāds tai nebija arī 1941 gadā, tāpēc likmi lika uz zibenskaru.

Tiesa, vācu vadība ātri vien saprata, ka savos aprēķinos ir kļūdījusies. Hitlers to atzina jau 1941 gada septembrī. Viņš paziņoja- ja būtu zinājis to, ka ne visa padomju armija koncentrējas pie robežām, ka tai ir trīs aizsardzības ešoloni, nevis tikai viens, tad nekad nebūtu uzbrucis. Bet kurš pārliecināja viņu par to, ka ir tikai viens? Admirālis Kanariss, Abwehr jeb ārējās izlūkošanas šefs, kurš jau kopš 1939 gada sadarbojās ar britu specdienestiem. Lūk, tā arī nostrādāja viss britu plāns uzrīdīt Vāciju PSRS.

Jebkuras valsts vadītājs ir atkarīgs no saviem specdienestiem. Saka – lūk, muļķa Staļins ticēja Hitleram, bet izlūks Zorge viņu brīdināja, ka sāksies karš. Un tad ir jautājums – kurš ir lasījis to, ko reāli Zorge rakstīja un kāpēc Staļins nereaģēja? Tur rakstīts tā – Vācija uzbruks PSRS vai nu 22 jūnijā, vai arī pēc tam, kad pabeigs karu ar Angliju. Tad kam šeit bija jātic? Staļinam uz galda atradās divas ziņojumu mapes – viena, ka Hitlers uzbruks jūnijā, otra, ka viņš vispirms tiks galā ar Angliju.

Un tad seko 1941 gada 14 jūnija TASS paziņojums, kurā padomju vadība apgalvo sekojošo – visas runas par nesaskaņām ar Vāciju ir tenkas, viss ir kārtībā un abas valstis izpilda savus līguma nosacījumus. Un antistaļinisti smejas – nu gan Staļins muļķis, ticēja Hitleram, nedēļu pirms uzbrukuma! Taču šim paziņojumam bija pavisam cits adresāts- ASV.

Tur izskanējusī retorika par to, ka PSRS uzbrukuma gadījumā Vācijai ASV palīdzēs tai un otrādi – ja Vācija uzbruks PSRS, tad ASV iestāsies karā PSRS pusē, bija ļoti svarīgs formulējums PSRS vadībai un Staļinam. Viņš saprata- ja PSRS ļaus sevi jelkādā veidā izprovocēt, tad viss ASV rūpnieciskais potenciāls nostāsies pretinieka pusē.
Pasaules politiskā situācija 20gs 20tajos gados bija visai miglaina. Galvenie iemesli II pasaules karam bija britu un amerikāņu interešu konflikts – pārējais viss ir mazsvarīgi. 1929 gadā Anglijas Centrālās Bankas direktors Monekjū Normans, kurš pauda Rotšildu klana intereses, faktiski aizvēra visu britu impēriju ārvalstu kapitālam.

Tas galvenokārt attiecās tieši uz ASV un protams, uz Rokfelleriem, kuri bija galvenie I pasaules kara ieguvēji. Tad, kad Britānija aizvēra ¼ daļu pasaules tirgus uz to brīdi, viņi bija spiesti ieguldīt citur- PSRS un Vācijas ekonomikās. Un tieši tāpēc 1929 gadā tika pieņemts lēmums par britu impērijas demontāžu. Starp citu, to nemaz neslēpa CIP šefs Allens Dalless II pasaules kara laikā, sakot, ka mūsu uzdevums ir likvidēt tieši britu impēriju.

Šajā aspektā II pasaules karš ir ļoti interesants. No vienas puses Lielbritānija, ASV un PSRS karoja pret Vāciju, no otras ASV un PSRS darīja visu, lai demontētu Britu impēriju. Un tas izdevās jau 50tajos.

Atgriežoties pie notikumiem, kuri ievadīja II pasaules karu- ASV bija ļoti svarīgi, lai karā tiek iznīcināta Britu impērija. Maz zināms ir fakts, ka ASV virspavēlniecība pat izstrādāja plānu karam ar Lielbritāniju. Bet daudz vienkāršāks risinājums bija konflikts starp Vāciju un Lielbritāniju. Bet britiem savukārt bija pavisam cits uzdevums- izraisīt konfliktu starp Vāciju un PSRS.

Vārdu sakot, gan ASV, gan Britu plānos Hitlers izrādījās atslēgas figūra. Beigās nostrādāja britu plāns un Hitlers devās karagājienā uz PSRS. Visu šo šaha spēli labi redzēja Staļins un atgriežoties pie minētā TASS paziņojuma, labi saprata to, ka labāk ir ASV kā sabiedrotais šajā karā, nevis ienaidnieks.
Ja PSRS ļautos provokācijai, tad Anglija tūlīt pat noslēgtu mieru ar Vāciju, tur piebiedrotos ASV un tad aina būtu pavisam cita. Tieši tāpēc visas runas par to, ka Staļins esot gatavojies uzbrukt Vācijai un Hitlers viņu tikai apsteidzis, ir pilnīgs murgs.

1939 gadā pēc Polijas krišanas neviens cilvēks visā Eiropā, pat antikrieviskais Čērcils, neapvainoja Staļinu kaut kādā agresijā. Un ir saprotams, kāpēc. Padomju karaspēks iegāja Polijā 17 decembrī, kad Polijas valsts kā tāda vispār vairs neeksistēja.

Ja tiem pašiem angļiem toreiz būtu bijusi kaut mazākā iespēja Staļinu aizķert, tas noteikti būtu izdarīts- taču agresijas akts pret kādu valsti šeit nenotika, tā kā nebija vairs nekādas valsts. No starptautisko tiesību viedokļa šādu apvainojumu nevarēja celt un tas arī netika darīts.

Bet kāpēc Rietumos un visu 5to kolonnu pašā Krievijā tā satrauc vācu- padomju līgums? Tāpēc, ka ar to Staļins faktiski salauza NATO priekšteci. Un ir jāsaprot, ka PSRS nekaroja tikai ar Vāciju tās vienā personā, bet gan ar visu Hitlera ‘Eiropas savienību’ Tieši tāpēc liela Eiropas daļa tika viegli pagūlās zem Hitlera.

Katrs trešais tanks, kurš karoja Austrumu frontē, bija Čehijas brāļu valstī ražots- Škodas rūpnīcās, ko tolaik pārdēvēja par Herman Goering Reichswerke. Franču karavīru Vērmahtā bija vairāk, nekā pretošanās kustībā. Tādēļ Rietumeiropiešu atmiņa par II pasaules karu ir tik selektīva. Jo vienīgie, kuri paši saviem spēkiem atbrīvoja savas valstis no nacistiem, bija krievi un serbi. Visi citi vai nu karoja nacistu pusē, vai tika atbrīvoti- viņiem nav uzvaras, ko atcerēties. Tikai mēs, serbi un vēl grieķi var var atcerēties par uzvaru. Tieši tāpēc serbus tā nemīl Rietumos, jo tie vāciešus sakāva divreiz –gan I, gan II pasaules karā.

Šodien mēs bieži dzirdam, ka ļoti liela nozīme uzvarai Austrumu frontē bija lendlīzei. Taču jāatceras, ka karā uzvaras gūst ne jau lendlīzes, bet asinis, sviedri, asaras un tie, kuri gatavi mirt par savu tēvzemi. Un tāpēc karā uzvarēja padomju tauta, kuru organizēja staļiniskā sistēma. Tas, ka tagad runā par to, ka karu uzvarēja nevis pateicoties, bet par spīti Staļinam, ir kārtējais liberāļu mīts.

Elementārs piemērs. 1916 gada sākums. Kaujās faktiski izsists virsnieku korpuss, pēc tam sabruka visa armija un tad- visa valsts.
!941 gads- arī izsists virsnieku korpuss, gandrīz sabrukusi armija- 3 miljoni kara gūstekņu- bet valsts nesabruka. 1941 gada beigās faktiski tika izveidota jauna armija, kura arī salauza Vērmahta mugurkaulu. Atnāca jauni puiši un atzīmējās Reihstāgā. Kas tie bija? Staļina sistēmas paaudze. Tas, ko sociologi dēvē par modālo personības tipu. Pie tam padomju sistēma izrādījās spēcīgāka ne tikai frontē, bet arī aizmugurē. Uzvarēja staļiniskās sistēmas organizētā padomju tauta.

Kodolu sastādīja, saprotams, krievi. Maršals Bagramjans nemitīgi pārformēja sev padotās daļas, ja tajās atlika mazāk kā 50% slāvu – viņa prāt, tieši slāvi bija tie, kas ir spējīgākie karot. Līdzīgi uzskatīja arī vācieši.

Bija tāds SS ierindnieks Dergels un viņš jau pēc kara intervijā teica- kad mēs gājām karot, mēs domājām, ka karosim ar aziātiem, bet patiesībā satikām tādus pašus āriešus. Un tie parādīja, kas par karotājiem viņi ir. Dergels ir visai interesants personāžs- kara beigas viņš sagaidīja Norvēģijā. Būdams drosmīgs cilvēks, viņš teica lidotājam – mēs lauzīsimies cauri visai Eiropai. Mūsu vienīgais glābiņš ir Spānija. Lidotājs atbildēja, ka līdz Spānijai mums netikt. Taču lidoja tik un tā- lidmašīna nokrita, taču cilvēki izdzīvoja.

Tāpēc nebija nekādu sarunu un šaubu par to, kas uzvarēja karu, visiem tas bija saprotams – tādas sarunas sākās pēc 1991.

Lielais Tēvijas karš bija unikāls visās nozīmēs. III Reihs bija vienīgais pretinieks vēstures gaitā, kura uzdevums bija 70% krievu un pārējo tautu populācijas likvidācija un atlikušo 30% padarīšana par lopiem. Tā bija cīņa par palikšanu vēsturē. Napoleonam nebija tāda uzdevuma, poļiem nebija, ķeizara Vācijai nebija. Mēs pierādījām savas tiesības palikt vēsturē fiziski un metafiziski. Tā ir pati galvenā uzvara Krievijas vēsturē un to aizmirst mums nav tiesību

Kad par šo tēmu nievājoši izsakās kādi poļi vai latvieši – tā ir viena lieta. Taču kad mūsu valsts iekšienē to pašu translē 5. kolonnas pārstāvji, tas ir pavisam kas cits. Ir pilnīgi skaidrs, ja PSRS 1990 gadā nebūtu pieļāvis šo antikrievisko un antipadomisko histēriju, tad arī ārzemēs runātu par to visu gluži citā tonī. Neesam 25 gadus devuši kārtīgu pretsparu, tagad tas mainās.

Aivis Vasiļevskis