Jau vairākus gadu desmitus nebeidz uzņemt popularitāti mīts par ‘mākslīgi’ izraisīto badu Ukrainā. Tas ir tikpat svēta govs ukraiņu nacionālistiem, kā Baigais gads mūsējiem.

Īsumā par to, kāda ir šī mīta būtība. Tiek izvirzīts apgalvojums – padomju vara esot atņēmusi ražu ukraiņiem 1932/33 gadā, pārdevusi to ārzemēs un rezultātā bojā esot gājuši…(miljonus katrs ieliek pats).
Respektīvi, tā bijusi apzināta politiska rīcība un tīšs genocīds pret ukraiņu tautu – laikam taču pēc nacionālā principa.

Ko tad atbildēt šiem mistifikatoriem? Dažas vienkāršas lietas. Pirmkārt, tajā laika periodā sausums un sliktas ražas bija ne tikai Ukrainas teritorijā, bet arī vairākos citos PSRS apgabalos, visvairāk Kazahstānā, vairākos Sibīrijas apgabalos un nebūt ne pirmo reizi – tādi badi ir bijuši arī pirms kolektivizācijas cara laikos. Bet neviens nebļaustās par kaut kādu īpašu ‘golodomoru’ – taču ASV senāts 1984. gadā izveido īpašu komisiju tieši Ukrainas ‘golodomora’ propagandai.

https://en.wikipedia.org/…/U.S._Commission_on_the_Ukraine_F…

Vēl interesantāks fakts ir tas, ka bads tajos gados tika fiksēts arī citās Eirāzijas daļās, Rumānijā un Polijā – par to raksta tā laika avīzes. Un no šejienes jautājums- ja tiek runāts par ‘ukraiņu golodomoru’, tad kā būt ar faktu, ka Rietumu Ukraina tolaik atradās Polijas sastāvā? Kas organizēja badu tur, jebšu tas beidzās pie robežas? Tāpat tiek atzīmēta stiebru rūsas epidēmija visā Austrumu Eiropā 1932. gadā, kas noveda pie sējumu ražīguma pazemināšanās.

Vēl vairāk, pat Anglijā tiek atzīmēti tā sauktie ‘bada marši’ – tieši 1932. gadā notika pats lielākais no tiem, kurā piedalījās ap 100.000 cilvēku, protestējot pret milzīgo bezdarbu un pārtikas trūkumu – vai šis arī būtu padomju valsts apzināts genocīds?

https://en.wikipedia.org/wiki/National_Hunger_March,_1932

Nemaz nerunājot par to, ka pat otrpus okeānam ASV tieši šajos gados atzīmēta Lielās Depresijas kulminācija.

Kā redzam, visa mistifikācija par kaut kādu speciālu ukraiņu mērdēšanu neiztur nekādu kritiku.

Bet pats galvenais arguments cīņā pret šiem muldoņām ir lūk kas – ja reiz pēc viņu apgalvotā bads Ukrainā ir tīša padomju varas rīcība, tad pirmkārt, nav neviena dokumenta, kas kaut kādā veidā apliecinātu tādas politikas īstenošanu. Otrkārt- tā vietā ir pavisam citi dokumenti – par palīdzības sniegšanu Ukrainai un Kazahstānai.

Tajos var skaidri izlasīt, ka padomju vara ne tikai nekavējoties pārtrauca graudu un kukurūzas izvešanu eksportam no Ukrainas, bet arī atgrieza atpakaļ to, kas atradās ostās un izdeva pavēli izdalīt no stratēģiskajām rezervēm palīdzību badā cietušajiem, iepirkt graudus Tālajos Austrumos Ukrainas vajadzībām. Visai dīvaina rīcība, ja reiz vajadzētu nomērdēt badā ukraiņus, vai ne?

Līdz ar to, apgalvojumi par kaut kādu genocīdu ir nekas cits, kā kārtējais liberāļu mīts – tādā gadījumā neviens neizdotu tādus rīkojumus, kā šis 1933. gada 25. februāra rīkojums par sēklas graudu piešķiršanu slikto ražu skartajiem rajoniem.

http://istmat.info/…/uploa…/52621/0_141e86_313f6914_orig.pdf

Tādu dokumentu ir gana daudz un tos var brīvi atrast, cik un kāda palīdzība ir sūtīta katram Ukrainas reģionam, bet golodomora mistifikatori par tiem neko negrib dzirdēt.

Tā vietā viņi atzīmē savas ‘sēru dienas’ , vaimanā pie ANO durvīm, veido histēriskus blogus un video rullīšus, kuros nez kapēc izmanto bildes no Pievolgas bada 1921. gadā, kā tas ir “Padomju stāstā’ vai no Ļeņingradas blokādes un cenšas izsist sev politisko labumu, par cik brūkošā valsts neko citu nav spējīga darīt. Viņu īstais ‘golodomors’ sākās 1991. gadā un kopš tā laika depopulācija ir paveikta par -10 miljoniem.

Bet aukstā kara propagandas atlieka joprojām turpina dzīvot neizglītoto ļaužu prātos.

Aivis Vasiļevskis