Kāpēc KF prezidents iniciēja labojumus Konstitūcijā? Kāpēc viņš ir ieņēmis stingrāku pozīciju attiecībā uz elišu nacionalizāciju? Atbilde šeit nav tik vienkārša, kā varētu likties.

Sākumā atcerēsimies nedaudz vēstures. 2012. gada jūlijā Domē tika iesniegts E. Fjodorova likumprojekts par grozījumiem likumā “Par valsts civilo dienestu”, kurš paredzēja valsts ierēdņiem īpašumu un kontus ārvalstīs. Taču KF prezidents Putins piedāvāja mazliet maigāku variantu, kurš arī tika pieņemts – tas aizliedza kontus ārvalstīs, bet pieļāva īpašumus, tikai ar obligātu paskaidrojumu par to izcelsmi.

Un lūk, 2020.gada 26. februārī, Konstitūcijas izmaiņu apspriešanas laikā Putins piedāvā aizliegt visiem valsts ierēdņiem, ieskaitot prezidentu, īpašumus un aktīvus ārzemēs. Te mēs redzam jau citu, stingrāku nostāju. Turklāt Konstitūcijā būs aizliegums dubultpilsonībai. Kāpēc ir šīs stingrākās prasības pret tiem, no kā atkarīgs valsts liktenis?

Tiksim skaidrībā. Tam ir vajadzīgs ieviest dažus jaunus jēdzienus, kuri palīdz izprast nodevības anatomiju un principus, kā tas jau ir noticis Krievijas vēsturē. Sadalīsim eliti politiskajā un ekonomiskajā. Tas, protams, ir nosacīts dalījums, taču tas vajadzīgs sapratnei. Tad šo abu elišu aktīvus aprakstīsim ar trīs jēdzieniem. Tie ir Saglabāšana, Pavairošana un Mantošana.

Saglabāšana ir skaidra visiem. Pavairošana, tas ir materiālā labuma un politiskās ietekmes pieaugums. Bet Mantošana –tas ir iespējas to visu nodot tam, kam uzskata par nepieciešamu aktīvu pārvaldnieks. Bērniem, radiem, kolēģiem partijā. Vienalga, kam, bet svarīgi, lai tāda iespēja būtu. Un tagad uz šo skaidrojumu bāzes paskatīsimies, kā ir uzvedusies elite dažādos laikos Krievijā. Tajos likteņa svarīgākajos pavērsienos.

Sāksim ar 1917. gadu. Februārī notika valsts apvērsums un elite nodeva valsti, caru, bet pati sevi faktiski noveda līdz nullei, labākajā gadījumā emigrējot uz ārzemēm, valsti nolemjot neskaitāmām bēdām un problēmām. Ekonomiskā elite 1917.gada februārī varēja aktīvus saglabāt –nekas katastrofisks valsts iekšienē nerisinājās. Darbojās arī Mantošana – kapitālismu neviens vēl nebija atcēlis, mantošanas tiesības saglabājās.

Bet aktīvu Pavairošana gan nenotika – karš, zaudējumi, grūtības – kāds tur pieaugums? Tajā situācijā elite bija neapmierināta un bija gatava iet ar tiem, kas tai solīja arī Pavairošanu. Politiskā elite februārī atradās vēl nožēlojamākā stāvoklī. Saglabāt tai nebija ko, kapitāla nebija daudz, nerunājot par tā Pavairošanu. Domes ietekme bija ļoti ierobežota. Pie lēmumu pieņemšanas cara aprindas viņus nelaida. Kas attiecas uz Mantošanu, tad šīs pēc būtības politiskās opozīcijas svars bija tik mazs, ka tur nekā nebija, ko nodot tālāk un arī nebija kam.

Secinājumi ir šādi –politiskā elite ir neapmierināta, tai zaudēt nebija ko, bet ekonomiskā elite gribēja Pavairošanas garantijas. Tāpēc arī pie pirmās iespējas tās pārgāja to pusē, kuri solīja šo situāciju mainīt. Februāra revolūcija deva politiskajai elitei ietekmes palielināšanos vairākkārt, Pavairošanas iespējas pavērās fantastiskas, bet attiecībā uz Mantošanu buržuāzijai likās, ka tā sagrābj varu uz mūžiem. Un visa tā rezultātā valsts 1917.gadā sabruka.

Tagad mēs neizskatīsim visas šī apvērsuma īpatnības, ‘sabiedroto’ lomu Krievijas valsts sagrāvē. Mums ir svarīgs pats mehānisms, elites anatomijas izmaiņu sapratne.

1941. gadā ārējā spiediena ietekme bija vēl spēcīgāka, taču iznākums tad bija diametrāli pretējs. Valsts izturēja, kaut arī Sarkanās Armijas zaudējumi pirmajā kara posmā nebija salīdzināmi ar cariskās Krievijas armijas zaudējumiem. Pie šādiem zaudējumiem valsts izturēja tieši tāpēc, ka elite to nenodeva. Protams, bija atkritēji, kā Vlasovs, taču to īpatsvars bija neliels.

Ekonomiskai elitei 1941. gadā nebija nekādu savu aktīvu- viss, ko tā pārvaldīja, bija valsts īpašums. Tieši tāpēc Saglabāšanas un Pavairošanas jautājums bija cieši saistīts ar PSRS saglabāšanu, tāpat arī Mantošana. Staļina periodā kaut ko nodot tālāk bija praktiski neiespējami, bet PSRS zaudējuma gadījumā ekonomiskā elite pazaudētu pilnīgi visu.

Politiskā elite 1941. gadā Saglabāšanu varēja īstenot tikai uzvaras gadījumā, bet Pavairošanas iespējas radās tikai ar ienaidnieka pilnīgu sagrāvi. Mantošanas jautājums šeit īsti aktuāls nebija, taču tajā periodā tas bija labākais variants, jo Vācijas uzvara un kaut kādas vecās kārtības atjaunošana sevī ietvēra pārāk daudz un neizzinātus riskus.

Un tā visa politiskā un ekonomiskā elite saliedējās ap līderi un uzvarēja, tādejādi panākot Pavairošanas efektu saviem aktīviem.

Tad pienāca vēl viens liktenīgs pavērsiens. 1991. gadā ekonomiskā elite jau savas pozīcijas bija izmainījusi. Tai bija gan ko saglabāt, gan pavairot. Bet ar Mantošanu bija problēmas- sociālistiskā iekārta neparedz iespējas nodot kaut ko bērniem- valsts vasarnīcu vai ietekmīgu amatu.

Politiskā elite tāpat spēja saglabāt un pavairot savus aktīvus, bet Mantošanas iespēja bija atslēgta arī tai. Un lūk – Rietumi piedāvā šīm elitēm apmainīt valsts politisko suverenitāti pret iespēju šos aktīvus nodot tālāk. Suverenitāti iemainīja pret privatizāciju, kuras laikā tieši elites pievāca sev visas vērtības no valsts un tautas īpašuma. Un maksa par to atkal bija valsts sagraušana.

Turklāt jāatzīmē, ka ārējais spiediens uz PSRS tad nebija lielāks, kā 1941. gadā.

Un tā esam nonākuši līdz mūsdienām. Situācija ir sekojoša – ārējais spiediens ir liels, sankcijas, kara draudi, provokācijas, anti krieviskā histērija. Politiskā elite spēj saglabāt kapitālu. Daudziem ir arī pavairoti politiskie aktīvi un ietekme. Ar Mantošanu ir mazliet grūtāk, taču Domē jau sēž Žirinovska dēls, Zjuganova mazdēls sāk politisko karjeru – vārdu sakot, Mantošana darbojas, tikai pamazām un paklusām.

Ekonomiskā elite ir saskārusies ar situāciju, kad sankcijas ir ietekmējušas Pavairošanas funkciju. Bet Saglabāšana un Mantošana ir pilnīgi atkarīga no Rietumu gribas. Ieliks melnajos sarakstos, arestēs kontus, ierosinās lietu un viss, uz redzēšanos. Tur vairāk jādomā par Saglabāšanu, kā Pavairošanu. Lūk, Anglijā pieņemts likums par kriminālajām finansēm, vajag skaidrot pirkumu izcelsmi. Tā visa rezultātā ekonomiskā elite ir sākusi šķobīties. Un tās izdzīvošana ir vairāk atkarīga no tās lojalitātes ne Kremlim, bet Rietumiem.

Tagad secinājums –ekonomiskā elite ir gatava nodot valsti, ja tai norādīs veidus savu aktīvu Saglabāšanai un Mantošanai. Politiskā elite savukārt daudz maz ir stabila. Prezidentam pamazām veidojas sava komanda. Taču kopējā situācija stabila nav. Ko darīt?

Acīmredzami, ka ir jāsamazina ekonomiskās elites loma un iespējas ietekmēt politisko sistēmu. Daudzi politiķi un deputāti ir atnācēji tieši no ekonomiskās elites, ir bagāti ļaudis. Tātad viņu personiskā Saglabāšana un Mantošana ir atkarīga no Rietumiem, kas arī nemitīga bīda viņus uz valsts nodevību.

Risinājums ir izvākt šos ielikteņus no politiskās elites rindām. Citādi tie atkal grasās atkārtot to pašu 1991. gada scenāriju, savu Saglabāšanas un Mantošanas problēmu risināšanā izmantojot iespējas atdot valsts suverenitāti. Vēl jo vairāk tāpēc, ka Pavairošanas iespējas ir pilnībā atkarīgas no Rietumu saimnieku labklājības un labvēlības.

To izdarīt ātri un viegli varēja tikai izveidojot nepārvaramu barjeru viņu ceļā uz politiku. Izmaiņas konstitūcijā ir tieši šāda barjera. Ja tur ir aizliegums uz dubultpilsonību, tas uzreiz nogriež krietnu daļu potenciāli neuzticamās elites. Ja ievieš aizliegumu uz īpašumu ārzemēs, tas faktiski nogriež ceļu visiem ekonomiskās elites pārstāvjiem.

Turklāt visas sistēmas stabilizācijai nepieciešams pastiprināt to politiskās elites slāni, kas nav nākuši no ekonomiskās elites. Veikt rotāciju. Viss tas jādara ātri, lai valsts suverenitātes izmainīšana pret personisko aktīvu saglabāšanu nevar notikt.

Tos jaunos politiķus, kuriem nav ne citas valsts pases, ne īpašumu citur, ātri jāiedarbina valstiski svarīgo uzdevumu veikšanai. Vajag jaunus spēkus, jaunas sejas –visu to vajag valstij un tas ir dzīvības jautājums. Tos, kam nav nekā, ko glabāt, vairot un mantot. Tas arī ir Putina nolūks. Tas ir šo grozījumu mērķis, tāpēc ir šī steiga.

/N. Starikovs/

Vai tad KF prezidents dara kaut ko citu, ko vēstīja jau K. Ulmanis savā laikā mūsu tautai?

Nu un tagad vēlreiz visi kopā padomāsim, kāpēc mūsu valsti pārvalda citu valstu pilsoņi, ielikteņi un tie, kam ir īpašumi, konti un villas ārzemēs – no kā ir atkarīga viņu labklājība un kam tie kalpo. Taču tā kā lielākā latviešu daļa nekādu vajadzību pēc suverenitātes neizjūt, tad atliek tikai skatīties, kā to izcīna citas tautas.