Cukurs un smadzenes. Atkarība no industrijas.

Deivids Perlmutters grāmatā ‘Ēdiens un smadzenes’ atklāj, kā ogļhidrāti bojā veselību. Pēc to izlasīšanas jūs pret cukuru – galveno ātro ogļhidrātu avotu- izturēsieties pavisam citādi.
https://www.amazon.com/Grain-Brain-Whole-Life-…/…/B01DSTTS98

Mūsu senči cukuru uzņēma augļu sastāvā dažus mēnešus gadā – ražas laikā. Otrs variants bija medus. Taču pēdējos gadu desmitos cukuru sākuši pievienot praktiski visos apstrādātās pārtikas produktos. Daba tīšām ir izdarījusi tā, lai cukurs būtu grūti pieejams, bet cilvēks šo balansu ir izjaucis. Pie kā tad noved paaugstināta ogļhidrātu lietošana?

Viens no veidiem, kā ogļhidrāti bojā smadzenes- tas ir cukura līmeņa svārstības asinīs. Kad tas palielinās, notiek mediatoru līmeņa samazināšanās – tie ir galvenie mūsu noskaņojuma un smadzeņu darbības regulatori- tādi kā serotonīns, adrenalīns, dopamīns un citi. Vienlaicīgi notiek pilnīgs D grupas vitamīnu krājuma izsīkums, kuri nepieciešami šo vielu izstrādei. Samazinās arī magnija līmenis, kas rada grūtības nervu sistēmas darbībai un aknām.

Vēl sliktāk, augsts cukura līmenis asinīs iedarbina reakciju, kuras laikā notiek glikozes pievienošana olbaltumvielām un dažiem tauku veidiem, kas izsauc audu cietības palielināšanos, tai skaitā arī galvas smadzenēs. Šīs glikozes molekulas savienojas ar smadzeņu olbaltumu un izveido jaunus, bīstamus savienojumus, kuri savukārt izraisa nopietnus bojājumus.

Ogļhidrātu kaloriju pārbagātības cēlonis meklējams saldinātajos dzērienos un miltu izstrādājumos.
Nav svarīgi, makaroni vai cepumi, tortes vai pat šķietami veselīgā pilngraudu maize – ogļhidrāti izkropļo smadzeņu darbību. Ja tam pievieno klāt visu to kokteili no citiem produktiem ar augstu ogļhidrātu līmeni, kurus mēs regulāri ēdam, kartupeļus, augļus vai rīsus, tad nav brīnums, ka tik daudz ļaužu šodien cieš no metaboliskiem traucējumiem un diabēta.

Ja cilvēks saslimis ar diabētu, tad palielinās risks arī Alcheimera slimībai. Arī pirmsdiabēta stāvoklī, kad kaite tikai sāk attīstīties, notiek smadzeņu funkcionalitātes samazināšanās, atmiņas centra atrofija un tas ir liels riska faktors tālākai Alcheimera slimības progresēšanai.

Pirmkārt, ja cilvēks ir insulīna rezistants, tad viņa ķermenis nespēj izjaukt tos olbaltuma- amiloida veidojumus, kuri rodas smadzeņu slimības gadījumā. Otrkārt, augsts cukura līmenis asinīs provocē bioloģiskas reakcijas, kuras bojā smadzenes. Tās stimulē skābekli saturošu molekulu izstrādi, kuras izārda šūnas un izsauc iekaisumu. Tālāk notiek smadzeņu un citu artēriju izžūšana- zināma kā ateroskleroze. Tā ir iemesls demencei, kad asinsvadu bloķēšanās un asinsrites sistēmas traucējumi nogalina smadzeņu šūnas. Ir ierasts domāt par aterosklerozi kā sirds veselības problēmu, bet arī smadzenes ne mazāk ir atkarīgas no izmaiņām artēriju sieniņās.

Pats trauksmes pilnākais atklājums tika veikts Japānā 2011. gadā. Viņi apsekoja 1000 vīriešus un sievietes pēc 60 gadu vecuma un atklāja, ka 15 gadu novērošanas laikā diabēta slimniekiem divreiz biežāk parādījās Alcheimers un 1.75 reizes biežāk citas demences. Rezultāts nemainījās arī pie dažu faktoru izslēgšanas, kā vecums, arteriālais spiediens uz masas kg, dzimums. Tas ir dokumentāls pierādījums tam, ka cukura līmeņa kontrole un līdz ar to diabēta riska faktoru samazināšana vienlaicīgi ievērojami samazina demences iespējas.

Norma skaitās 2000 kalorijas dienā sievietēm un 2550 – vīriešiem. Arī šajā faktorā mūsdienu cilvēks visai stipri iziet ārpus šiem rāmjiem. 2009 gada janvārī tika publicēti zinātnieku darba rezultāti. Tika salīdzinātas divas padzīvojušu cilvēku grupas. Viena samazināja kaloriju patēriņu par 30%, otrai tika ļauts ēst viss, ko vēlas.

Pēc trīs mēnešu perioda grupai bez ierobežojumiem jau tika novērota kaut neliela, bet izteikta atmiņas funkcijas pasliktināšanās, kamēr otrai grupai tieši otrādi –atmiņa nedaudz uzlabojās. Zinot to, ka medicīnas iespējas smadzeņu slimību ārstēšanā ir visai ierobežotas, autori cer, ka šie pētījumi var palīdzēt izstrādāt jaunu stratēģiju šajā virzienā.

Tagad aplūkosim, kas notiek, kad smadzenes tiek piestūķētas ar cukuru. Mēs visu laiku dzirdam par saikni starp cukuru un diabētu, aptaukošanos, sirds un asinsvadu slimībām, vēža risku utt. Bet kāda ir cukura saistība ar smadzeņu disfunkciju?

2011. gadā Garijs Taubss, grāmatas ‘Labās un sliktās kalorijas’ autors, uzrakstīja lielisku rakstu ar nosaukumu ‘Vai cukurs ir toksisks’? Autors stāsta ne tikai par šī produkta lomu mūsu dzīvē, bet arī par zinātniskās sapratnes attīstību par to, kā tas ietekmē mūsu ķermeņus.
https://www.nytimes.com/20…/…/17/magazine/mag-17Sugar-t.html

Viņš arī piemin Roberta Lustiga darbus, kurš ir bērnu hormonālo traucējumu speciālists un apgalvo, ka cukurs, tas ir inde. Kad mēs uzņemam 100 glikozes kalorijas no kartupeļa, organisms uz to reaģē citādi, nekā uz 100 kalorijām no cukura, kuras sastāv no glikozes un fruktozes. Un lūk, kāpēc.

Fruktozes komponentu uzsūc aknas. Glikozi no citiem ogļhidrātiem un cietēm uzsūc visas organisma šūnas. Kad mēs lietojam dubulto komplektu – fruktozi un glikozi, tad akna ir spiesta strādāt dubultu slodzi. Tāpēc šis orgāns maksā par gāzēto ūdeni un sulām, kuras cilvēki tā iecienījuši. Cukura doza no saldā dzēriena nav tas pats, kas no svaiga ābola. Fruktoze ir vissaldākais no visiem dabiskiem ogļhidrātiem un tāpēc tas mums tā patīk, bet pretēji tam, ko varētu padomāt, tam ir viszemākais glikēmijas indekss no visiem dabiskiem cukuriem.

Iemesls ir vienkāršs – lielākā fruktozes daļa metabolizējas aknās un tai nav tiešas ietekmes uz cukura līmeni asinīs vai insulīnu. Cukurs ir cita lieta. Tajā esošā glikoze iekļūst asinīs un tiešā veidā paaugstina cukura līmeni. Bet arī fruktozes it kā labvēlīgo ietekmi nevajag pārspīlēt –regulāra tās uzņemšana ne no dabiskiem avotiem arī var izraisīt sekas –parādīties insulīna rezistence, hipertonija un aptaukošanās.

Ogļhidrāti, kuri izsauc lielāko cukura uzplaiksnījumu asinīs, provocē maksimālo tauku nogulsnēšanos.
Tie ir attīrīto miltu produkti – maize, makaroni, cietes, rīsi, kartupeļi, kukurūza, gāzētie dzērieni, alus un sulas. Tie visi uzsūcas ātri, jo piesūcina asinsriti ar glikozi un stimulē insulīna izdalīšanos, kurš pārvērš liekās kalorijas taukos. Bet kā ir ar ogļhidrātiem dārzeņos?

Piemēram, zaļajos salātos, brokoļos, spinātos ir daudz nepārstrādājamo šķiedrvielu, kuras palēnina uzsūkšanas procesu, kura rezultātā glikoze asinīs nonāk daudz lēnāk. Turklāt tajos ir vairāk ūdens un tas ir labi. Kad mēs ēdam svaigos produktus, šķiedrvielas un ūdens atšķaida cukuru asinīs. Ja ņemt persiku un ceptu kartupeli vienādā svarā, tad kartupelis ievērojami paaugstinās cukura līmeni asinīs.

Taču nav tā, ka arī pārmērīga augļu lietošana nerada sekas. Mūsu senči tos lietoja, bet ne katru dienu. Bet mūsu organisms nav spējis pielāgoties tam milzīgajam fruktozes apjomam, ko šodien lietojam. Augļu sulās ir salīdzinoši maz cukura, salīdzinot ar saldinātā dzēriena pudelēm. Lai iegūtu no ābola tik pat kalorijas, kā no kolas bundžiņas, ir jāizspiež sula no daudziem augļiem.

Tālāk fruktoze nonāk aknās un liela daļa pārvēršas taukos. Jau 40 gadus bioķīmiķi pazīst šo ogļhidrātu kā galveno aptaukošanās izraisītāju. Lielākās bažas izraisa fakts, ka lietojot kopā glikozi un fruktozi, tad fruktoze var arī neradīt tūlītējas sekas, bet par to parūpēsies glikoze, kura stimulē insulīna sekrēciju un izziņo tauku šūnas par nepieciešamību atkal veidot rezerves. Tās izsauc aknu distrofiju un cieš ne tikai tās – sveiciens riepai uz vēdera un bīstamākajam tauku paveidam, kurš apņem iekšējos orgānus.

Ja pasaulē nebūtu izgudrotas cigaretes, varbūt plaušu vēzis būtu gluži reta kaite. Ja nebūtu tik daudz produktu, kuros izmantots nejēdzīgs daudzums cukura, aptaukošanās varētu būt minimāla. Taču labā ziņa ir tā, ka vienmēr var pāriet uz samazinātu ogļhidrātu diētu, atteikties no cukura tīrā veidā un izvairīties no produktiem ar pārmērīgu tā daudzumu. Un jo ātrāk to izdarīsiet, jo ātrāk iestāsies pozitīvie efekti- atmiņas, enerģijas paaugstināšanās, liekā svara zudums, radošo spēju uzplaukums, ātrāka smadzeņu darbība.

Visu šo var pievienot kopējā katliņā pie dažādām kontroles un cilvēces turēšanas neadekvātā stāvoklī sistēmām – globālie ražotāji ļoti labi zina, ko viņi ražo un kāpēc ir vajadzīga šī cukura pārmērība, kura ir kā narkotika- roka roku mazgā, tālāk darbs Lielajai Farmācijai ar šiem miljoniem slimo cilvēku, kas viss nes milzu peļņu un cikls atkārtojas atkal un vēlreiz.