Atgriežoties pie tēmas par 6 pārvaldes prioritātēm, neliels ieskats tajā, kā tiek pārvaldītas un sabiedrības trešajā pārvaldes līmenī -cilvēku apziņas un zemapziņas formēšanas līmenī. Nav vajadzīga nekāda ieroču okupācija, kas ir dārgs, neefektīvs un īstermiņa risinājums- ir jāstrādā ar informatīvo lauku.

Mūsdienu apstākļus iezīmē kāda līdz šim nebijusi kategorija- formējas tā sauktā kibervide – virutālā realitāte. Un dažādi informatīvi-psiholoģisko operāciju realizētāji ir labi iemācījušies šo vidi izmantot masveida ietekmei uz sabiedrību.

Viņu darbošanās ir novedusi pie jauna tipa karadarbības izveides- tā sauktais algoritmu jeb klusais karš. Bet šī kara milzīgās iespējas ļauj ne tikai ietekmēt veselu valstu ekonomikas un politisko stabilitāti, bet pat var novest pie tā, ka valsts pilnībā zaudē vadību.

Kas tad ir šādā karā iesaistītās puses? Klusajā karā var nosacīti izdalīt šādas – viena ir nacionālā, otra – transnacionālā. Pirmajā ietilpst valstis – sistēmas, kas piesaistītas konkrētai teritorijai, bet otrā pusē ir kompānijas, kurā nav tādas piesaistes konkrētai teritorijai, tās operē globāli un cīnās par konkrētās teritorijās esošiem resursiem. Un gadās tā, ka uz šiem resursiem atrodas kāda valsts.

Algoritmu kara būtība ir tajā, ka transnacionālās korporācijas piesātina okupējamo nacionālo valstu informatīvo telpu ar noteikta satura informāciju, kas ietekmē masas un konkrētus lietotājus. To var nosaukt par mentālo vīrusu ievazāšanu, kuri savukārt programmē cilvēka uzvedības modeļus.

Tā rezultātā valstiskajā līmenī vadība tiek pazaudēta. Un tam sekas var būt masu nekārtības, sabotāža stratēģiskos objektos, valsts apvērsumi, īpašumu pārdale.

Kinoindustrija no izklaides instrumenta ir pārvērsta par nežēlīgu kaujas laiku. Katra filma, katrs informācijas bits ir salīdzināms ar ieroci, kura pārdošana nes peļņu tā saimniekam. Industrijas peļņa ir salīdzināma ar lielāko ražošanas industrijas sfēru peļņu. Tā Holivudas peļņa no filmu pārdošanas ārpus ASV robežām ir salīdzināma apjoma ziņā ar lielāko naftas eksportētāju valstu peļņu.

2011. gadā tikai Ķīnā amerikāņu savāca 1.5 miljardus dolāru – 2017. gadā jau 8.3 miljardus. Bet pašas filmas ir tikai aisberga redzamā daļa- daudz lielāks labums ir no paliekošā efekta, ko šis kino atstāj uz sabiedrību. Piemēram, tabakas reklāma, kuru apmaksā ražotāji pēc tam nes milzu peļņu.

Tāpēc šajā kontekstā runa ir par visu šo industriju. Var teikt, ka mūsdienu cilvēks ar savu dzīves veidu, pieradumiem, domāšanu faktiski tiek radīts Holivudas psiho-fiziskajās laboratorijās. Galvenais mērķis ir kultūru unifikācija, pabāžot visu zem viena šablona.

Tas tiek panākts caur ASV pozitīvā tēla veidošanu un citu valstu negatīvā, sliktā tēla zombēšanu, dažādu izkropļotas uzvedības un seksuālās izlaidības paradumu uztiepšanu, individuālisma propagandu un antisociāla dzīves stila demonstrāciju kopumā, kā arī klaju vēstures falsifikāciju.
Informatīvās telpas okupācija un Rietumu ‘vērtību’ ievazāšana notiek pakāpeniski. Vispirms masveida Holivudas filmu straumēšana, tad kinoteātru tīklu kontrole, formāta uztiepšana un tad jau ‘nacionālā kino’ veidošana pēc šo formātu parauga.

Uz Krievijas piemēra var redzēt, ka ir vēl bīstamāka tendence- tā sauktās pašmāju filmas, kuras cilvēki skatās to ‘padomju iepakojuma’ dēļ – «Время первых», «Движение вверх», «Салют 7 un citas patiesībā padomju laiku demonstrē tendenciozi un destruktīvi, formējot uzskatu par PSRS kā nejūtīgu sistēmu- izceļ varoni individuālistu, kurš cīnās ar sistēmu un uzvar, bet virza viņu bailes, sāpes, personiskā traģēdija. Tam visam nav nekāda sakara ar PSRS, kurā visas tautas kopējais darbs un kolektīvā apziņa ļāva īstenot šos sasniegumus.
Bet liberāļu darbs ir apgriezt visu otrādi.

Kādas filmas pērk Ķīnā? 2014 gadā tur atvēra 1015 multipleksus – 5397 jaunus ekrānus. Uz 2017. gadu Ķīnā to jau bija apmēram 45.000. Rietumu kompānijas arī tur sagrābj kino industrijas tirgu un sekojoši arī ietekmi uz masām. Ķīnas tirgu kontrolē vietējās mediju kompānijas Sohu, Youku, iOivi -2014 gadā tās pārdeva reklāmas 3 miljardu dolāru vērtībā. Tāda apjoma tirgus ir interesants amerikāņu kino industrijai.

2014 gadā ārzemju satura iepirkšanai Ķīna iztērēja 100 miljonus dolāru. House of cards seriāla otrās sezonas auditorija sasniedza 24.5 miljonus- spriežot pēc IP adresēm, lielāko tiesu to skatījās Pekinā un valsts amatpersonas.
2018.gada 28. aprīlī Linšjan līcī Cindao Rietumu piekrastes jaunajā ekonomiskajā zomā tika pabeigta kino un tele industrijas bāzes celtniecība. ASV fantastikas filma Pacific Rim II tika filmēta tieši šeit. Ko tas nozīmē pēc būtības?

Bez tā, ka Ķīna nodrošina apstākļus ASV kompānijām filmēšanas vajadzībām, tā arī investē ASV kino industrijā, kura citādi būtu sevi jau izsmēlusi. Lielie investori Alibaba, Hunan TV – šī kompānija jau investējusi 375 miljonus dolāru Lionsgate mediju kompānijā. ASV kino industrijas magnāti ir apmierināti- viņi dabū gan naudu, gan piekļuvi milzīgam skatītāju tirgum.
Var pieņemt, ka tas ir Ķīnas biznesmeņu mērķtiecīgs darbs iekšējā informatīvā lauka graušanā un ģeopolitiskā pretinieka atbalsts – taču situācija ir dramatiska un acīmredzami, ka viņi nav spējīgi saprast savas rīcības sekas.

Ķīnas kino ir sasniedzis zināmus panākumus pasaulē, pateicoties sadarbībai ar Holivudu. Taču šis panākums jau kļūst par problēmu pašmāju kino izplatībai. Lielākā daļa Ķīnas kino rādīto filmu ir vai nu ASV produkcija, vai tapušas sadarbībā ar Holivudu- pašas Ķīnas filmu skaits ir niecīgs.

Vēl vairāk – ķīnieši zaudē interesi par vēsturisko kino. Jaunā paaudze jau labprātāk skatās komēdijas un asa sižeta filmas. Dažādi seriāli kases ieņēmumu ziņā apsteidz patriotiskās filmas par pretošanos japāņu iebrukumam un tamlīdzīgas.
Kas ir kino industrijas pārvaldes subjekts? Transnacionālās kompānijas ienāk valstīs un uzvar algoritmu karā.

Vai biznesmeņi un valsts aparāta darbinieki nesaprot, kas notiek, vai arī apzināti pārstāv šo kompāniju intereses? Kino kā instruments var kalpot kā bāzes elements valsts drošības nodrošināšanai. Taču Krievijā un citur postpadomju telpā aktīvi tiek lobēta ideja, ka kino nav jāatrodas valsts pārziņā. Bet šis jautājums jāizskata no tā aspekta, kurš ir pārvaldes subjekts un kas uzdod tos kritērijus, kādus realizē filmas.

Pie tam šodien nepietiek tikai izlaist filmas, ir jāformē arī interese par tām. Uz kino ir jāskatās pavisam no cita, pārvaldes subjekta pozīcijas. Šī ir viena no iepriekšējos rakstos minētām pārvaldes prioritātēm jeb okupācija augstākos pārvaldes līmeņos. Un arī šajā ziņā biedrs Staļins bija pravietisks – viņa vārdi “Kino ir varenākais masveida aģitācijas līdzeklis. Mūsu uzdevums ir to ņemt savās rokās”

Kino funkcija ir daudz dziļāka, kā var likties pirmajā brīdī. PSRS dižajam ekonomistam V.Ļeontjevam tika piešķirta Nobela prēmija ekonomikas nozarē, taču mazāk zināms ir fakts, ka tieši viņš matemātiski pierādīja to, kā stratēģiskā plānošana un attīstība reģionālā un valstiskā līmenī iespējama tikai uzskaitot kopējā darba potenciāla faktorus.

Un šis kopums savukārt balstās ne tikai uz cilvēku resursu, tehnoloģijām, rūpnīcām, bet arī uz ļaužu prasmi ar to visu rīkoties, uzturēt un attīstīt tehnoloģisko progresu. Arī kino industrijā cilvēku prasme lietot tehnoloģijas ir jāizskata kā svarīgs stratēģisks uzdevums. Tam ir nepieciešams formēt aktiermākslas un režijas skolas, kas vērsta uz pašmāju filmu veidošanu, nevis uz primitīvā Holivudas satura kopēšanu.

Ir nepieciešams izveidot kritērijus, kādus uzstādīt šādam kino. Klusā kara apstākļos ir vajadzīgs strādāt ar sabiedrību. Sistēma jābūvē pēc tautas armijas principa, kurā katrs cilvēks iestājas par savas tautas interesēm. Tas prasa veidot savu informatīvo lauku, iemācīt pilsoņiem pašiem to aizpildīt ar vērtīgu un izaugsmei derīgu saturu, nevis ļaut to formēt ar Rietumu ‘vērtībām’, kuras visas vērstas uz degradāciju. Un darbs ar jaunatni ir pirmajā vietā.

Un no šejienes jautājums –kā tad nākas, ka Latvijas kultūras, mākslas un kinematogrāfa Zelta fonds joprojām ir no LPSR 70tajiem gadiem? Un kas ir tā iestāde, kas šobrīd ir atbildīga par informatīvā lauka veidošanu, morāles un tikumības principu iestrādāšanu cilvēku apziņās? Ar degradācijas propagandu pilnīgi brīvi nodarbojas Holivuda, Rietumu kontrolē ir faktiski visa ‘oficiālā’ informatīvā telpa, pašmāju mediji piepildīti ar nebeidzamiem skandāliem, varnešu afērām un dzeltenās preses tenkām.
Kas notiks tad, kad pie varas nonāks šī Holivudas audzinātā gadžetu paaudze?

Aivis Vasiļevskis