Rietumos lielais bizness pēdējā gadsimtā ir tīšām kultivējis tādu dzīves veidu, kas balstās uz nevajadzīgiem tēriņiem. Visu nozaru kompānijas ir nospēlējušas svarīgu lomu nevērīgā attieksmē pret naudu, potējot ieradumus tērēt to bezjēdzīgi uz lietām, kas cilvēkam nav vajadzīgas vai pat ir kaitīgas.

Dokumentālajā filmā Korporācija mārketinga psiholoģe ir pētījusi vienu no metodēm, kuru pielietoja pārdošanas apjomu palielināšanai. Viņas darbinieki izpētīja, cik efektīva ir bērna niķošanās veikalā un kā tas ietekmē vecāku iepirkumus. Tika secināts, ka bez bērna niķošanās un prasībām veikalos paliktu līdz pat 40% spēļmantiņu. Tāpat arī 1 no 4 tematiskā parka apmeklējumiem izpaliktu. Šos rezultātus izmantoja, lai tirgotu produkciju tieši bērniem, manipulējot ar viņu prasību vecākiem to iegādāties.

Un tikai viena šāda kompānija palīdzēja radīt pieprasījumu, kura rezultātā vecāki iztērēja miljonus dolāru. Jūs varat manipulēt ar patērētāju, likt tiem gribēt –un sekojoši, pirkt jūsu preces – tā saka Lūsija Hjūza, viena no The Nag factor izveidotājiem.
https://www.sciencedaily.com/releas…/2011/…/110815121519.htm

Tas ir tikai viens neliels piemērs tam, kas notiek jau ilgu laiku. Lielās kompānijas pelna miljardus uz to, ka liela savas preces īpašības, uz to, ka rada veselu kultūru simtiem miljonu cilvēkiem, kuri tās ietekmē pērk daudz vairāk, nekā tiem reāli nepieciešams un tādā veidā cenšas slāpēt savu neapmierinātību ar dzīvi.

Mēs pērkam lietas, lai sevi uzmundrinātu, lai nebūtu sliktāki kā citi, lai realizētu savus bērnības sapņus par pieaugušo dzīvi, lai parādītu pasaulei savu statusu un vēl visādu psiholoģisku iemeslu pēc, kuri ir visai maz saistīti ar preces patieso lietderīgumu. Cik lietu katram mētājas mājās, garāžā, kuras netiek lietotas vispār?

Lai uzturētu šādu patērētāju kultūru, korporācijas ir ieviesušas 40 stundu darba nedēļu kā dzīves normu. Tādos apstākļos darbinieki ir spiesti savu dzīvi veidot vakaros un nedēļas nogalēs. Tas savukārt spiež tērēt vairāk uz izklaidēm un maksāt dārgāk, jo brīvā laika ir maz un nedēļas nogalēs par to ir jāmaksā dārgāk lielā pieprasījuma dēļ.

Uzsākot tādu dzīvesveidu, parasti no dzīves pazūd tādas lietas kā pastaigas ar kājām, fiziskās nodarbības, literatūras lasīšana, meditācijas un daudz kas cits, kas nepieciešams cilvēkam, lai viņš attīstītos visos virzienos. Jo tam nav laika – šīs lietas nemaksā dārgi, bet tām ir nepieciešams galvenais resurss, kura nav – laiks.

Tad parādās vairāk naudas, bet maz laika. Tādā veidā cilvēks pārvēršas par tipisku mietpilsoni, kurš neko nevar paspēt un kuram šķiet bezjēdzīgi tērēt uz tādām aktivitātēm veselu dārgo brīvdienu. Tad pēdējais, ko gribas darīt pēc darba mājās, ir fiziskas aktivitātes, treniņi.

Risinājums tam ir ļoti vienkāršs – strādāt mazāk, lai paliek brīvais laiks un iztikt ar mazāku naudas daudzumu, kas ir iespējams tad, ja atmet visus liekos pirkumus un sasteigtās izklaides. Taču mūsdienu pasaulē lielāko tiesu darbojas sistēma, kurā vai nu cilvēks strādā 40 stundas, vai arī nestrādā vispār.
8 stundu darba dienu izstrādāja jau 19gs, industriālās revolūcijas laikā Anglijā. Līdz tam strādniekus fabrikā ekspluatēja 14-16 stundas dienā.

Loģiski būtu domāt, ka tehnoloģiju attīstība pēdējos 100 gados taču ir novedusi pie iespējas ražot daudz vairāk īsākā laika posmā un darba dienai būtu jābūt saīsinātai vairākkārt. Taču nē- 8 stundu darba diena ir pārāk laba metode lielajam biznesam. Un labums ir ne tajā, ka darbinieki izpilda kādu milzīgu darba apjomu- vidēji statistiski darbinieks birojā reāli strādā stundas 3- reālais labums ir akūtais laika trūkums, kuru tādi cilvēki steidz izmantot, tērējot naudu intensīvām izklaidēm un precēm.

Šajā kultūrā pastāvīgi tiek uzturēts nogurums, neapmierinātība, laika trūkums un līdz ar to gatavība maksāt vairāk par ērtībām un laika ekonomiju, kura nav, tāpēc viss ir jādara ātrāk – ātrāk, tas ir dārgāk. Tāpēc ir sajūta, ka visu laiku kaut kā pietrūkst.
Rietumu valstis ir būvētas uz šo kultūru, uz vajadzību apmierināt nesvarīgas vēlmes. Cilvēki tērē naudu, lai uzlabotu garastāvokli, apbalvotu sevi, nosvinētu vienīgo brīvdienu, paceltu savu statusu, izgaisinātu skumjas.

Kas notiktu, ja visa valsts pēkšņi pārstātu pirkt lietas, kuras nav vajadzīgas un neienes dzīvē nekādu labumu? Visa ekonomika tur uzreiz sabruktu. Visas Rietumu pasaulē izplatītās problēmas – aptaukošanās, depresija, vides piesārņošana un korupcija, tā ir cena, kas tiek maksāta par šādas ekonomikas un kultūras uzturēšanu –lai šī triljonu ekonomika būtu ‘vesela’, cilvēkiem ir jābūt slimiem.

Tas ir kapitālisma viens no pamatprincipiem. Veselīgi un laimīgi cilvēki nejūt, ka tiem vajag vienmēr vēl stipri vairāk, nekā tiem ir. Tāpēc viņi nepērk tik daudz lieku mantu, viņiem nevajag tik daudz izklaides un viņi nereaģē uz reklāmas rullīšiem. Ko tas nozīmē? Milzīgus zaudējumus korporācijām.
8 stundu darba dienas kultūra- tas ir korporāciju svarīgākais instruments, ar ko uzturēt cilvēkus stāvoklī, kurā patērēšana ir vienīgais veids, kā risināt savas problēmas, patiesībā neko neatrisinot.

Parkinsona likums saka – darbs aizņem to laiku, kas tam veltīts. 20 minūtēs var izdarīt vareni daudz. Bet, ja tam paredzēta visa diena, tad tas vilksies daudz ilgāk.
Tā cilvēki parasti attiecas pret savu naudu. Jo vairāk pelna, jo vairāk tērē. Tas notiek ne tāpēc, ka tas būtu jādara, bet tāpēc, ka var to atļauties. Nez vai aiziešana mežā un šīs kroplīgās sistēmas ignorēšana ir tas, ko cilvēki masveidā varētu darīt, bet svarīgi ir saprast to, kādus mūs vēlas redzēt šī kultūra un korporācijas.

Tās ir strādājušas gadu desmitiem, lai izveidotu sev paklausīgu patērētāju miljonus – ja vien cilvēks nav kaut kāda anomālija, kas saprot visu šo matrici, tad visa viņa dzīve jau ir izplānota korporāciju vajadzībām un tā ir tikai ilūzija, ka viņš dzīvo sev. Ideālais klients vienmēr ir neapmierināts, nav ieinteresēts personiskā attīstībā, ir piekalts TV ekrānam, strādā pilnu darba dienu, reizēm neslikti pelna, bet cieš no akūta laika trūkuma un cenšas kompensēt to ar izklaidēm retajās brīvdienās par dārgu naudu.

Nobeigumā der vēlreiz atcerēties to, ko savulaik teica biedrs Staļins par nepieciešamību pāriet uz 6 un tad 5 stundu darba dienu un kāpēc tas ir vajadzīgs cilvēkam, kurš grib attīstīties vispusīgi.